as Internationale Schriftsteller- und Übersetzerhaus verdankt seine Gründung einer gemeinsamen Initiative des lettischen Kulturministeriums, des Rates der Stadt Ventspils und des Lettischen Literaturzentrums. Ziel der Begegnungsstätte sind die Förderung der lettischen Literatur, der Dialog zwischen den Kulturen sowie die Eingliederung der lettischen Literatur in den internationalen Austausch. Zugleich soll die Dezentralisierung der Literaturlandschaft Lettlands vorangetrieben und in den Regionen ein lebendiges kulturelles Umfeld geschaffen werden.
Das Internationale Schriftsteller - und Übersetzerhaus bietet professionellen Literaturübersetzern und Schriftstellern:
Ventspils Mājas projektu asistente
Juta Pīrāga
jutaipiragaigmail.com
+371 26407382
Ventspils Mājas vadītāja
Andra
Konste
andra.konsteventspilshouse.lv
+371 29207353, +371 63623595
Ventspils Mājas Starptautisko projektu koordinatore
Ieva Balode
ieva.balodeventspilshouse.lv
+371
26449426, fakss: +371 63623596
Ventspils Mājas grāmatvede
Iveta
Līberga
iveta.libergaventspilshouse.lv
+371
26176424
Rekvizīti:
SIA "Starptautiskā Rakstnieku
un
tulkotāju māja"
Reģistrācijas Nr. 41203024801
Swedbank
Konta Nr.
LV68TREL9220920000000
Swedbank
Konta Nr.
LV67HABA0551010754947
Ventspils Mājas Starptautisko projektu koordinatore
Inga Bodnarjuka-Mrazauskas
inga.bodnarjukagmail.com
Mob.tālr.: +371 25936493
Ventspils Mājas saimniecības vadītāja
Zeltīte Freiberga
zeltite.freibergaventspilshouse.lv
+371
26589712, +371 63623596
Rekvizīti:
SIA "Starptautiskā Rakstnieku
un
tulkotāju māja"
Reģistrācijas Nr. 41203024801
Swedbank
Konta Nr.
LV68TREL9220920000000
Swedbank
Konta Nr.
LV67HABA0551010754947
Konkurss “Kurzemes prozas lasījumi 2024” Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja sadarbībā ar Ventspils bibliotēku organizēs ikgadējo reģionālo konkursu “Kurzemes Prozas lasījumi”, kas notiek festivāla “Prozas lasījumi” ietvaros. Visa vecuma Kurzemes autori, kuri raksta prozu, aicināti pieteikties “Kurzemes prozas lasījumiem 2024”, iesniedzot jaunu, nepublicētu prozas darbu. Pirmās kārtas pieteikumi līdz 2024. gada 19. novembrim nosūtāmi Ventspils bibliotēkai Akmeņu ielā 2, Ventspilī LV-3601, e-pasts biblioteka@ventspils.lv. Konkursa žūrija, izvērtējot iesūtītos darbus, līdz 25. novembrim paziņos, kurus autorus uzaicinās piedalīties konkursa otrajā kārtā, kas notiks klātienē 30. novembrī plkst. 12.00 Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā, Annas ielā 13, Ventspilī. Uzaicinātos autorus informēs personīgi un viņu vārdus izziņos Ventspils bibliotēkas tīmekļa vietnē www.biblioteka.ventspils.lv un Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas tīmekļa vietnē www.ventspilshouse.lv. Pēc konkursa otrās kārtas žūrijas vērtējuma tiks noteikts labākais/-ie – iepriekš nepublicētais/-ie – darbs/-i, ar kuriem autorus uzaicinās klātienē piedalīties festivāla “Prozas lasījumi 2024” pasākumos, kas notiks decembra sākumā Rīgā. Konkursa žūrijas sastāvā darbosies literāti Jānis Vādons, Ieva Rupenheite un Dace Meiere, kā arī Ventspils bibliotēkas direktore Astra Pumpura un rakstniekmājas ilggadējā vadītāja Andra Konste.
|
Devīto reizi Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja un Ventspils valstspilsētas pašvaldība pasniegs starptautisko balvu rakstniecībā Sudraba tintnīca par šajā rezidenču vietā tapušu darbu dzejā, prozā un tulkošanā uz un no latviešu valodas. Apbalvošanas ceremonija notiks 16.oktobrī pl. 19.00 koncertzālē “Latvija” koncerta “Atgriešanās Ventspilī” ietvaros. Balva ir izveidota, lai novērtētu izcilākos Rakstnieku un tulkotāju mājā tapušos darbus un godinātu autorus. Žūrijas komisija šogad lēma balvas piešķirt – Dzejā – dzejniecei Lindai Mencei (Gabarajevai) par dzejas krājumu "Apļi". Prozā - rakstniekam Svenam Kuzminam par romānu “Skaistums un nemiers”. Tulkošanā no latviešu valodas – lietuviešu tulkotājai Laurai Laurušaitei par Lietuvas literatūras tulkotāju savienības žurnāla “Hieronymus” 2024.gada 10. numura, kas veltīts latviešu literatūrai, izveidi. Tulkošanā uz latviešu valodu - tulkotājai Intai Šmitei par franču autores Delfīnes de Vigānas darba “Balstīts patiesos notikumos” tulkojumu latviešu valodā. Balvas Sudraba tintnīca tiek piešķirtas katru otro gadu. Balva ir 900 EUR. Balvas veidolu ir izdomājis un izgatavojis mākslinieks Jānis Kupčs, ņemot par pamatu Rakstnieku mājas 18.gs kamīna podiņu gleznojumus. Ventspils valstspilsētas pašvaldība, novērtējot Latvijā pazīstamu un nopelniem bagātu autoru devumu, kā arī jaunu, bet spilgtu debitantu veikumu, pasniedz arī divas Izcilības stipendijas - Latvijas kultūrā nozīmīgam, nopelniem bagātam un jaunam, daudzsološam literātam. Šogad tās tiks piešķirtas – mākslas vēsturniekiem Imantam Lancmanim un Laumai Lancmanei, kā arī jaunajam dzejniekam Robertam Vilsonam. Izcilības stipendijas tiek piešķirtas katru gadu. Stipendijas lielums ir 500 EUR un četru nedēļu dzīvošana Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā. Sudraba tintnīcu par Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā radītu darbu dzejā, prozā un tulkošanā svinīgā ceremonijā pirmo reizi pasniedza 2008. gadā. Tolaik laureāti bija Agnese Krivade, Latvija, (dzeja), Kevins Vennemans, Vācija, (proza), Sergejs Moreino, Latvija (tulkošana), 2010. gadā: Kristīna Ehina, Igaunija (dzeja), Andra Manfelde, Latvija (proza), Aleksandrs Zapoļs, Latvija (tulkošana), 2012. gadā: Eduards Aivars, Latvija (dzeja), Inga Žolude Latvija (proza), Dace Meiere, Latvija (tulkošana), 2014.gadā: Gundega Repše, Latvija (proza), Inese Zandere, Latvija (dzeja), Naira Hačatrjana, Armēnija (tulkošana), 2016.gadā: Maima Grīnberga, Latvija (tulkošana), Jānis Rokpelnis, Latvija (dzeja), Nora Ikstena, Latvija (proza), 2018.gadā: Gunta Šnipke, Latvija (dzeja), Sun Vei, Ķīna (proza), Margarita Karbonaro, Itālija (tulkošana no latviešu valodas), Inga Mežaraupe, Latvija (tulkošana uz latviešu valodu), 2020.gadā: Katrīna Rudzīte, Latvija (dzeja), Kirils Kobrins, Krievija (proza), Džeids Vils, ASV, (tulkošana no latviešu valodas), Dens Dimiņš, Latvija (tulkošana uz latviešu valodu). 2022.gadā: Vladas Braziunas, Lietuva (dzeja), Lauris Gundars, Latvija (proza), Mirja Hovila, Somija (tulkošana no latviešu valodas), Kaspars Zalāns, Latvija (tulkošana uz latviešu valodu). Izcilības stipendijas līdz šim piešķirtas šādiem nopelniem bagātiem autoriem: Valdim Biseniekam, Andrim Kolbergam, Knutam Skujeniekam, Imantam Auziņam, Uldim Bērziņam, Leonam Briedim, Intai Čaklai, Gundegai Blumbergai, Jurim Zvirgzdiņam, Gundegai Grīnumai, Viesturam Vecgrāvim, Viktoram Avotiņam, Guntaram Godiņam, Ievai Lešinskai-Geiberei, Jānim Lejiņam, Ērikam Hānbergam Un šādiem jauniem perspektīviem literātiem: Andrim Ogriņam, Arvim Vigulam, Artim Ostupam, Alisei Zariņai, Jānim Vādonam, Jānim Joņevam, Zandai Tereško, Svenam Kuzminam, Kristai Annai Belševicai, Valteram Dakšam, Marijai Luīzei Meļķei, Vasilijam Karasjovam, Akselam Hiršam, Jūlijai Dibovskai. Šogad žūrijas komisijā strādāja: Ventspils valstspilsētas pašvaldības izpilddirektora vietniece izglītības un kultūras jautājumos - Ineta Tamane, Pārventas bibliotēkas vadītāja – Solvita Štekerhofa, dzejniece - Ieva Rupenheite, Ventspils Bibliotēkas direktore - Astra Pumpura, dzejniece – Inga Pizāne, dzejnieks, tulkotājs - Edvīns Raups, tulkotāja - Dace Meiere, tulkotājs - Dens Dimiņš. |
Nominācijas komisijas informācija par SIA “Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja” valdes locekļa amata kandidātu atlases un novērtēšanas procesu Atklātu konkursu uz SIA “Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja” (turpmāk – Sabiedrība) valdes locekļa amatu, atbilstoši Sabiedrības dalībnieku sapulces lēmumam un Ventspils valstspilsētas pašvaldības 2023.gada 1.decembra rīkojumu Nr.1-19/198-1, organizēja Nominācijas komisija (turpmāk – Komisija), kurā tika iekļauti Sabiedrības kapitāla daļu turētāju pārstāvji un neatkarīgie eksperti: Komisijas locekļi ar balsstiesībām: Nominācijas komisijas priekšsēdētājs – Ventspils valstspilsētas pašvaldības pārstāvis, Ventspils valstspilsētas pašvaldības izpilddirektors Aldis Ābele, Nominācijas komisijas locekļi – Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietniece attīstības un finanšu jautājumos Baiba Zakevica, Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta Nozaru politikas nodaļas eksperte Līga Buševica, Literatūras un grāmatniecības padomes loceklis, dzejnieks, Latvijas Universitātes Lībiešu institūta direktors Valts Ernštreits, Ventspils valstspilsētas pašvaldības iestādes “Ventspils domes administrācija” Personāla nodaļas vadītājas vietnieces p.i. Terēze Zviedrāne. Komisijas locekļi bez balsstiesībām: Ventspils valstspilsētas pašvaldības izpilddirektora 1.vietniece – Kapitāla pārvaldības nodaļas vadītāja Rita Ozoliņa, Ventspils valstspilsētas pašvaldības Likumības komisijas locekle Evita Sormule. Atklāts konkurss uz vakanto valdes locekļa amatu tika izsludināts 2024. gada 29. janvārī Sabiedrības, Nodarbinātības valsts aģentūras, CV-Online vakanču portālā un Ventspils portālā. Kandidātu pieteikšanas termiņš bija līdz 2024. gada 18. februārim. Sabiedrības valdes locekļa amatam tika saņemti un izskatīti divu kandidātu iesniegtie pieteikumi. Kandidāti uz Sabiedrības valdes locekļa amatu tika vērtēti trīs kārtās: 1.kārtā tika veikta valdes locekļu amata kandidātu iesniegto dokumentu analīze, lai pārbaudītu un izvērtētu kandidātu atbilstību izvirzītajām obligātajām minimālajām prasībām, 2. kārtā tika veikta padziļināta kandidāta iesniegtās informācijas izpēte un analīze, bet 3. kārtā tika organizēta intervija ar kandidātu, kuras laikā Komisija izvērtēja kandidāta pieredzi, stratēģisko redzējumu un profesionālās zināšanas, kā arī kandidāta iesniegto stratēģisko redzējumu. Nominācijas process notika gan klātienē, gan attālināti. Kandidāti tika vērtēti, balstoties uz vērtēšanas kritērijiem, kurus Komisija, pamatojoties uz Sabiedrības dalībnieku izvirzītajām prasībām valdes locekļa kandidātam, Komisijas 2024. gada 22. janvāra sēdē. Apkopojot konkursa trīs kārtu vērtējumus, Nominācijas komisija 2024. gada 20. martā pieņēma lēmumu Sabiedrības valdes locekļa amatā izvirzīt kapitāla daļu turētajiem galīgā lēmuma pieņemšanai vienu atbilstošāko kandidātu. |
Marilisa Teinfelde-Grīna (Igaunija) Marilisa Teinfelde-Grīna ir māksliniece un rakstniece, kura savā praksē pievēršas ainavu, valodas un atmiņas transformācijām. Viņas daudznozaru darbs ietver izšuvumus, fotogrāfiju, gobelēnu, zīmējumu un dzeju dialektā. Teinfelde-Grīna ieguvusi grādu tekstilmākslā Pallas Lietišķo zinātņu universitātē. Studijas turpinājusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā. Turpinot savu māksliniecisko ceļu, viņa turpināja studijas Igaunijas Mākslas akadēmijas laikmetīgās mākslas maģistrantūrā, ko pabeidza 2022. gadā. Pašlaik Teinfelde-Grīna dalās ar savām zināšanām kā pasniedzēja Pallas Lietišķo zinātņu universitātē. Viņas mākslinieciskie sasniegumi ir guvuši atzinību, tostarp Eduarda Vīralta stipendiju (2019) un Adamsona-Erika stipendiju (2021) Igaunijas mākslas jomā. Viņa ir saņēmusi arī vairākas literatūras balvas, piemēram, literatūras festivāla Prima Vista literārās balvas “Pirmais solis” laureātes gods un Hendrika Ādamsona balva par dialektā rakstītu dzeju. Foto - Francesco Rosso Līna Meļņika (Ukraina) Līna Meļņika ir tulkotāja un žurnāliste no Vinņicas, Ukrainā. Vinņicas Valsts pedagoģiskajā universitātē ieguvusi psiholoģijas maģistra grādu. Viņa ir Ukrainas Nacionālās žurnālistu savienības biedre. Ar Latvijas vēstniecības Ukrainā atbalstu kopš 2013. gada viņa Ukrainas presē atspoguļo Latvijas kultūras pasākumus. Līna ir Ukrainas amatierteātra “Resurs” līdzdibinātāja, mākslinieciskā vadītāja, producente un scenāriste. Kopš 2018. gada viņa profesionāli nodarbojas ar latviešu literatūras tulkošanu ukraiņu valodā. Viņas tulkojumu vidū ir tādu ievērojamu latviešu autoru darbi kā Jānis Akuraters, Rūdolfs Blaumanis, Nora Ikstena, Māra Zālīte un citi. Alla Kudzijeva (Ukraina) 2002. gadā uzvarēju reģionālajā literatūras konkursā ar eseju, kurā analizēju Antuāna de Sent-Ekziperī “Mazo princi”.
Baiba Baikovska (Latvija) Baiba Baikovska - rakstniece, kura rakstīšanu uzskata par iespēju dalīties ar savu pieredzi caur stāstiem un par skaistu veidu, kā izpausties un gūt prieku, mieru un spēku. Baiba ir dalījusies ar saviem stāstiem un pieredzi ar daudziem cilvēkiem dažādos medijos (piemēram, https://www.penopp.org/.../what-do-trains-and-toilets... un https://www.joniandfriends.org/wheelchairs-on-mission/) un stand-up šovos. Šogad iznāca viņas pirmā grāmata “Elfa - suns, nevis cilvēks” (https://www.lsm.lv/.../18.06.2024-milestibas-dziesma.../). Savukārt ikdienā Baibai ir visspalvainīgākā (vismaz viņa tā domā) asistente Latvijā - Elfa (labradora retrīvers). Inga Žolude (Latvija) Inga Žolude (1984) – rakstniece. Prozas publikācijas kopš 2002. gada. Par stāstu krājumu "Mierinājums Ādama kokam" (2010) saņēmusi Eiropas Savienības Literatūras balvu. Sarakstījusi romānus "Silta zeme", "Sarkanie bērni", "Santa Biblia", "Materia botanica", "Vendenes lotospuķe", stāstu krājumus "Mierinājums Ādama kokam", "Stāsti", garstāstus "1904. Melanholiskais valsis" un "Livonijas debesis" (2020, grāmatā ievietots arī igauņu rakstnieka Tīta Aleksejeva stāsts). 2020. gada nogalē izdots pirmais rakstnieces darbs bērniem – grāmata "Pirmo reizi uz Zemes". Foto Ģirts Raģelis Neva Mičeva (Bulgārija) Neva Mičeva ir dzimusi 1973. gadā un ir literatūras tulkotāja un ārštata kultūras žurnāliste, kas īpaši pievēršas filmu kritikai. Viņai ir maģistra grāds itāļu filoloģijā Sofijas universitātē un maģistra grāds žurnālistikā Madrides CEU San Pablo universitātē. Viņa tulko no itāļu, spāņu, katalāņu, krievu un angļu valodas bulgāru valodā un ir nodrošinājusi daudzu rakstnieku un dramaturgu, tostarp Italo Calvino, Antonio Tabucchi, Manuel Puig, Havier Marías, Roberto Bolaño un Dino Buzzati versijas bulgāru valodā. Jānis Ābele (Latvija) Kinorežisors Jānis Ābele ir sācis veidot filmas jau filozofijas studiju laikā universitātē. Latvijas Kultūras akadēmiju viņš absolvēja 2014. gadā ar diplomdarbu “Sešas pēdas augstāk”. Filma ieguva Grand Prix 33. Starptautiskajā īsfilmu festivālā Tous Courts Francijā, tāpēc tā bija pamats viņa debijas pilnmetrāžas filmai “7 miljardi gadu pirms pasaules gala”, kas uz ekrāniem iznāca 2018. gadā. Tikai gadu vēlāk viņš pabeidza savu otro pilnmetrāžas spēlfilmu “Jelgava '94”. Tā ir atzītā Jāņa Joneva tāda paša nosaukuma romāna adaptācija. “Jelgava '94” Latvijā guva labus kases ieņēmumus un saņēma 4 nacionālās kino balvas, tostarp par labāko režiju. Siaržuks Sis (Baltkrievija) Siaržuks Sis (1962) ir dzejnieks, publicists, cilvēktiesību aizstāvis. Dzimis 1962. gadā Palsijā (Baltkrievija). Absolvējis Gomeļas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti. Pasniedzis baltkrievu valodu un literatūru, strādājis par žurnālistu dažādos plašsaziņas līdzekļos. Publicējies valsts un ārvalstu plašsaziņas līdzekļos. Kolektīvu antoloģiju, kā arī dzejas grāmatu “Aiz mīlestības drebošā taureņa” (2000), “Šķēle” (2011), “Zirneklis” (2014), “DOM” (2024) autors. Daudzu literāro festivālu un autoru vakaru dalībnieks un viesis Ukrainā. Darbi tulkoti angļu, spāņu, spāņu, poļu, krievu, ukraiņu, somu, lietuviešu, ungāru, rumāņu un serbu valodās. Baltkrievijas Žurnālistu asociācijas biedrs. Kopš 2010. gada oktobra Baltkrievijas Rakstnieku savienības biedrs; Baltkrievijas PEN biedrs. Pašlaik - trimdā. Laura Liubinavičiute (Lietuva) Laura Liubinavičiute. Poļu un spāņu literatūras tulkotāja. Jaunākie tulkojumi: Samantas Šveblinas "Drudža sapnis" (Distancia de rescate) un Mariānas Enrikezas (Mariana Enriquez) "Lietas, ko pazaudējām ugunsgrēkā" (Las cosas que perdimos en el fuego) un Mario Vargasa Llosas "Pieci stūri" (Cinco esquinas). 2016. gadā uzsāka basku valodas kursus literatūras tulkotājiem Basku zemē Barnetegi Zonotza, Amorebietā, Bilbao (sadarbībā ar Etxepare Donostia (San Sebastjana)) un pašlaik strādā pie dažiem basku literatūras tulkojumiem, kas tiks īstenoti tuvākajā laikā. Foto Vladas Braziūnas Kristīne Jučkoviča (Latvija) Kristīne Jučkoviča ir latviešu rakstniece, kura nupat publicējusi savu debijas romānu “Nesaki jā, nesaki nē” un strādā pie turpmākiem literāriem projektiem. Viņa ir publicējusi dzeju un prozu dažādos literāros žurnālos gan internetā, gan drukātā veidā, tostarp “Strāva”, “Domuzīme”, “Satori”, “Jaunā Gaita” un “Avīzes Title”. Viņa ir pilnveidojusi savas literārās prasmes, piedaloties dažādās literārajās akadēmijās un pulciņos, un ieguvusi Liepājas Universitātes maģistra grādu radošajā rakstniecībā. Aldis Bukšs (Latvija) Aldis Bukšs ir latviešu rakstnieks. 2015. gadā, pēc desmit darba gadiem banku nozarē, Aldis publicēja savu debijas kriminālromānu “Parādu piedzinēji”, kas daļēji balstīts uz viņa pieredzi. Šis romāns 2016. gadā tika nominēts ikgadējai nacionālajai balvai “Kilograms kultūras” (Latvija) kategorijā “Labākā debija”. 2020. gada decembrī iznāca viņa otrais romāns - trilleris - “Brāļi” (“Broļi”). “Brāļi” 2021. gadā ieguva Latgales kultūras gada balvu “Boņuks 2020”, bet 2021. gada nogalē tika izdots arī lietuviešu valodā. Latvijas Radio, vadošā radiostacija Latvijā, 2023. gadā sāka raidīt radio izrādi “Brāļi”. 2024. gadā par šo radio lugu saņēma balvu “Bonuks 2023”. Abus romānus izdeva viena no Latvijas vadošajām izdevniecībām “Dienas grāmata”. Aldis ir arī līdzautors latviešu spēlfilmai “Maiņa” (2020) - krimināldrāmai par vienas nakts notikumiem jauna taksometra vadītāja dzīvē Rīgā. Dzimis un uzaudzis dažus kilometrus no Krievijas robežas, viņa iztēli ietekmē situācijas, ar kurām saskaras robežas tuvumā dzīvojošie cilvēki.Šī mēneša rezidenti
2003. gadā mani izslēdza no reģionālās literatūras olimpiādes par atklātu eseju par Tarasa Ševčenko dzīvi “Ukrainas literatūras ikona aizsegā”.
Vidusskolu pabeidzu 2014. gadā kā skolas parlamenta kultūras ministre (2002) un skolas parlamenta priekšsēdētāja (2003).
2007. gadā noslēdzu līgumu ar “Folio” (vecākā grāmatu izdevniecība Ukrainā), sadarbībā ar kuru iznāk divas manas grāmatas. Stāsti urbānās romantikas stilā “Divu saimnieču tenkas” un “Blondīns no Sarkanās armijas ielas”2012. gadā pabeidzu televīzijas žurnālistikas kursus Sergeja Slobodjana skolā.
2013. gadā pabeidzu Alekseja Mamedova scenāriju rakstīšanas kursu.
2014. gadā strādāju kā scenārija līdzautore AleksandraŠapiro mākslas filmai “8”.
2015. gadā uzrakstīju postulātu dokumentālajai filmai parnodegušo ikonisko kinoteātri “Žovten.” Filma ieguva balvu festivālā Video un pilsēta.Lepojos ar to, ka šis video guva plašu rezonansi un ietekmēja kinoteātra glābšanu.
2015.-2016. gadā uzstājos ar trim izrādēm, kurās uzmazajām skatuvēm Kijevā un Odesā lasīju savus stāstus ar muzikālu pavadījumu.
2016. gadā kļuvu par aģentūras KUKU BURO radošo direktorulīdz 2022. gada 24. februārim.
2022. gadā es saņēmu rakstnieka rezidenci Isla de Crearmākslas centrā Spānijā.
2022. gadā mani īsprozas stāsti “Saskrāpēto debesu pilsēta” un “Viņi saka, ka tavs vilciens kavējas” tika publicēti iespiestāveidā un tiešsaistē vecākajā ukraiņu literatūras periodiskajā izdevumā “Ukraiņu literārais laikraksts” (UA).
Stāsts “Marta un zilais tīģeris” tika iespiests žurnālā Superpresent (ASV). Savukārt divas nodaļas no “Marta un zilais tīģeris” tika publicētas tiešsaistes žurnālā Espacio Fronterizo (ES).
2023. gadā tiešsaistes žurnālā Espacio Fronterizo (ES)tika publicēti vēl četri stāsti no sērijas “Marta un zilais tīģeris”. Tajā pašā gadā “Marta” tika publicēts arī drukātā veidā žurnālā Art Work Gallery (UA), Collect Art (GE) izdotajā grāmatā “101 laikmetīgais mākslinieks un vēl vairāk...” un recenzēts žurnālā Art Cabbage (UK) tiešsaistē.
Dzejoli “Kā tu ļauj sev aizbēgt no tevis?” drukātā veidā un tiešsaistē publicēja Ukrainas Literatūras Vēstnesis (UA).
2024. gadā Espacio Fronterizo (ES) bija lasāma vēl viena grāmatas “Marta un zilais tīģeris” nodaļa.
Un vēl viens dzejolis „Un ko... Un kāpēc...” tika iespiests un publicēts tiešsaistē Ukraiņu literārajā laikrakstā (UA).
Valodas Māja Filmas režisore Ināra Kolmane, scenārija un teksta autore Nora Ikstena, operators Ints Žodziņš. Montāžas režisors Jānis Juhņēvičs un skaņu režisore Kristīne Zolotorenko. Filma tapusi pateicoties Ventspils pilsētas domes atbalstam. |
|
Mājas 10 gadu jubileja 2016.gadā |
|
Mājas 5 gadu jubileja 2011.gadā |
|
Rudens 2020 |
|
Vatsons un ēnas. |
IA “Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja” ir bezpeļņas organizācija, kuras izveides mērķis ir radīt Latvijā daudzfunkcionālu starptautisku rakstnieku un tulkotāju centru, kas veicinātu literatūras attīstību, sekmētu starpkultūru dialogu un Latvijas literāro procesu iekļaušanos starptautiskā apritē, kā arī veicinātu literatūras attīstības procesa decentralizāciju Latvijā, attīstot atbilstošu kultūrvidi arī Latvijas reģionos. Ideja izveidot šādu vietu Latvijā pieder rakstniecei Norai Ikstenai, to atbalstīja kultūras ministre Helēna Demakova, atrodot veiksmīgu sadarbības risinājumu ar Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu un Latvijas Literatūras centra direktori Martu Dziļumu. Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju jeb Ventspils Māja ir vieta literātu radošam darbam. 2005. gada valsts budžetā tika atvēlēti līdzekļi ēkas rekonstrukcijai un iekārtošanai radošās rezidences vajadzībām. Kultūras ministrija no valsts budžeta 2006. gadam piesaistījusi LVL 85 000 Mājas darbības uzsākšanai un nodrošināšanai. Finansējums Mājas darbības pamatfunkciju nodrošināšanai tiek plānots ik gadus. Valsts kultūrkapitāla fonds kultūras programmu konkursā katru gadu Ventspils Mājai piešķir finansējumu radošā procesa nodrošinājumam. Papildus finansējums Mājas literāro pasākumu nodrošināšanai un stipendijām ir pateicoties Nordic Culture Point Ziemeļvalstu-Baltijas valstu Rezidenču atbalsta programai kopš 2009. gada līdz 2020.gadam. Ventspils Māja rakstniekiem un tulkotājiem piedāvā: vietu radošam darbam vienā no skaistākajām Latvijas pilsētām Baltijas jūras krastā Ventspilī, iespēju dzīvot un strādāt Ventspils Mājā 4 nedēļas, atklāt Ventspili pilsētu, kur satiekas vēsture un rītdiena, un Baltijas jūras piekrasti vienu no skaistākajām un iedvesmojošākajām krasta līnijām Eiropā, satikties ar citiem rakstniekiem un tulkotājiem no Latvijas, Baltijas valstīm, Eiropas un pasaules, iespēju iesaistīties radošos sadarbības projektos festivālos, semināros. Ventspils Māja atvērta arī semināriem, konferencēm, pieredzes apmaiņas darbnīcām un cita veida radošiem pasākumiem.
akstnieki un tulkotāji bieži mēdz apgalvot, ka viņu īstās mājas ir valoda. Lai kādās mēlēs viņi runātu un radītu, lai kur dzīvotu, lai kur ceļotu, patiesi, vienīgās viņu īstās mājas ir valoda. Vienlaikus racionāls un iracionāls brīnums, kas palīdz pārradīt realitāti. Izteikt, stāstīt savu un pasaules pieredzi dzejā, prozā, dramaturģijā, tulkojumos... Angļu rakstniece Virdžīnija Vulfa uzskatīja, ka no laicīgās pasaules labumiem nekas daudz, lai radītu, rakstniekam nav vajadzīgs, tikai nauda un sava istaba. Mūsdienu pasaulē, kurā rakstnieks kā ikviens sabiedrības pilsonis ir ierauts ikdienas nervozajā plūdumā, šī vajadzība saasinājusies kā jelkad. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka tik iecienītas un mīlētas īpaši Eiropā kļuvušas rakstnieku un tulkotāju radošās mājas. Uz brīdi tu esi prom no ierastās dzīves, prom no ikdienas un saistošiem dzīves pienākumiem un atļaujies dārgo prieku būt pilna laika rakstniekam. Tu pārradi realitāti un esi kopā ar saviem domubiedriem, brāļiem un māsām valodā, un tevi pārņem mierinoša sajūta, ka ir daudz tādu šajā racionālajā un pragmātiskajā pasaulē, kas velta sevi grūtajam, skaistajam un ekskluzīvajam valodas darbam. Visbijas mājai Gotlandē, Lediga mājai Amerikā, Casa Pantrova Šveicē, Kesmu mājai Igaunijā un daudzām, daudzām citām tagad pievienojas Ventspils rakstnieku un tulkotāju māja Latvijā. Šeit plašajā pasaules kartē ir vēl viens punkts, kur dzīvo valoda, kur satiekas pieredzes, kas katra savā valodā stāsta to pašu mūžseno mistēriju, kurā piedalās dzīve, nāve un mīlestība. Bijusī vēsturiskā rātsnama māja, kas atrodas laukumā starp atjaunoto pilsētas bibliotēku un luterāņu baznīcu pārtapusi rakstnieku un tulkotāju mājā, dodot iespēju strādāt un satikties domubiedriem no visas plašās pasaules. Radīšanas celles, mūsdienīgi aprīkotas, tomēr nezaudējušas vēstures pieskārienu gatavas mājīgi uzņemt valodas ceļiniekus. Mājas iekšējais dārzs un šķīstītava jeb pirts patiesi rada sajūtu, ka pašam rakstīšanas procesam ir kāds sakars ar ticību, dievišķām atklāsmēm un padošanos grēcīgiem priekiem. Te viss ir vienuviet vientulība un sarunas, darbs un atelpa, dienišķā maize un vīns. Darba nogurdināts šīs mājas iemītnieks var doties klejojumos pa Ventspili sakoptu piejūras pilsētu, kuras katrā mājā, ieliņā, sētā un laukumā pagātne ir tikpat svarīga kā nākotne. Un, izgājis cauri zaļam parkam, valodas ceļinieks pēkšņi attopas jūras krastā. Un viņam ir brīvība doties, kurp acis rāda, uz vienu vai otru pusi kilometriem tālu stiepsies skaista, baltu smilšu krasta līnija. Tikai debesis, jūra vienā, zaļa meža strēle otrā pusē un gājējs, kas min krasta smilti un atbrīvo savas domas radīšanas mirklim. Kas zina, varbūt tieši te, Ventspils valodas mājā, taps šī gadsimta skaistākie valodas dzīves un mīlestības stāsti. Lai top! Nora Ikstena Lasīt vairāk
IA “Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja” ir bezpeļņas organizācija, kuras izveides mērķis ir radīt Latvijā daudzfunkcionālu starptautisku rakstnieku un tulkotāju centru, kas veicinātu literatūras attīstību, sekmētu starpkultūru dialogu un Latvijas literāro procesu iekļaušanos starptautiskā apritē, kā arī veicinātu literatūras attīstības procesa decentralizāciju Latvijā, attīstot atbilstošu kultūrvidi arī Latvijas reģionos. Ideja izveidot šādu vietu Latvijā pieder rakstniecei Norai Ikstenai, to atbalstīja kultūras ministre Helēna Demakova, atrodot veiksmīgu sadarbības risinājumu ar Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu un Latvijas Literatūras centra direktori Martu Dziļumu. Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju jeb Ventspils Māja ir vieta literātu radošam darbam. 2005. gada valsts budžetā tika atvēlēti līdzekļi ēkas rekonstrukcijai un iekārtošanai radošās rezidences vajadzībām. Kultūras ministrija no valsts budžeta 2006. gadam piesaistījusi LVL 85 000 Mājas darbības uzsākšanai un nodrošināšanai. Finansējums Mājas darbības pamatfunkciju nodrošināšanai tiek plānots ik gadus. Valsts kultūrkapitāla fonds kultūras programmu konkursā katru gadu Ventspils Mājai piešķir finansējumu radošā procesa nodrošinājumam. Papildus finansējums Mājas literāro pasākumu nodrošināšanai un stipendijām ir pateicoties Nordic Culture Point Ziemeļvalstu-Baltijas valstu Rezidenču atbalsta programai kopš 2009. gada līdz 2020.gadam. Ventspils Māja rakstniekiem un tulkotājiem piedāvā: vietu radošam darbam vienā no skaistākajām Latvijas pilsētām Baltijas jūras krastā Ventspilī, iespēju dzīvot un strādāt Ventspils Mājā 4 nedēļas, atklāt Ventspili pilsētu, kur satiekas vēsture un rītdiena, un Baltijas jūras piekrasti vienu no skaistākajām un iedvesmojošākajām krasta līnijām Eiropā, satikties ar citiem rakstniekiem un tulkotājiem no Latvijas, Baltijas valstīm, Eiropas un pasaules, iespēju iesaistīties radošos sadarbības projektos festivālos, semināros. Ventspils Māja atvērta arī semināriem, konferencēm, pieredzes apmaiņas darbnīcām un cita veida radošiem pasākumiem.
akstnieki un tulkotāji bieži mēdz apgalvot, ka viņu īstās mājas ir valoda. Lai kādās mēlēs viņi runātu un radītu, lai kur dzīvotu, lai kur ceļotu, patiesi, vienīgās viņu īstās mājas ir valoda. Vienlaikus racionāls un iracionāls brīnums, kas palīdz pārradīt realitāti. Izteikt, stāstīt savu un pasaules pieredzi dzejā, prozā, dramaturģijā, tulkojumos... Angļu rakstniece Virdžīnija Vulfa uzskatīja, ka no laicīgās pasaules labumiem nekas daudz, lai radītu, rakstniekam nav vajadzīgs, tikai nauda un sava istaba. Mūsdienu pasaulē, kurā rakstnieks kā ikviens sabiedrības pilsonis ir ierauts ikdienas nervozajā plūdumā, šī vajadzība saasinājusies kā jelkad. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka tik iecienītas un mīlētas īpaši Eiropā kļuvušas rakstnieku un tulkotāju radošās mājas. Uz brīdi tu esi prom no ierastās dzīves, prom no ikdienas un saistošiem dzīves pienākumiem un atļaujies dārgo prieku būt pilna laika rakstniekam. Tu pārradi realitāti un esi kopā ar saviem domubiedriem, brāļiem un māsām valodā, un tevi pārņem mierinoša sajūta, ka ir daudz tādu šajā racionālajā un pragmātiskajā pasaulē, kas velta sevi grūtajam, skaistajam un ekskluzīvajam valodas darbam. Visbijas mājai Gotlandē, Lediga mājai Amerikā, Casa Pantrova Šveicē, Kesmu mājai Igaunijā un daudzām, daudzām citām tagad pievienojas Ventspils rakstnieku un tulkotāju māja Latvijā. Šeit plašajā pasaules kartē ir vēl viens punkts, kur dzīvo valoda, kur satiekas pieredzes, kas katra savā valodā stāsta to pašu mūžseno mistēriju, kurā piedalās dzīve, nāve un mīlestība. Bijusī vēsturiskā rātsnama māja, kas atrodas laukumā starp atjaunoto pilsētas bibliotēku un luterāņu baznīcu pārtapusi rakstnieku un tulkotāju mājā, dodot iespēju strādāt un satikties domubiedriem no visas plašās pasaules. Radīšanas celles, mūsdienīgi aprīkotas, tomēr nezaudējušas vēstures pieskārienu gatavas mājīgi uzņemt valodas ceļiniekus. Mājas iekšējais dārzs un šķīstītava jeb pirts patiesi rada sajūtu, ka pašam rakstīšanas procesam ir kāds sakars ar ticību, dievišķām atklāsmēm un padošanos grēcīgiem priekiem. Te viss ir vienuviet vientulība un sarunas, darbs un atelpa, dienišķā maize un vīns. Darba nogurdināts šīs mājas iemītnieks var doties klejojumos pa Ventspili sakoptu piejūras pilsētu, kuras katrā mājā, ieliņā, sētā un laukumā pagātne ir tikpat svarīga kā nākotne. Un, izgājis cauri zaļam parkam, valodas ceļinieks pēkšņi attopas jūras krastā. Un viņam ir brīvība doties, kurp acis rāda, uz vienu vai otru pusi kilometriem tālu stiepsies skaista, baltu smilšu krasta līnija. Tikai debesis, jūra vienā, zaļa meža strēle otrā pusē un gājējs, kas min krasta smilti un atbrīvo savas domas radīšanas mirklim. Kas zina, varbūt tieši te, Ventspils valodas mājā, taps šī gadsimta skaistākie valodas dzīves un mīlestības stāsti. Lai top! Nora Ikstena Lasīt vairāk
IA “Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja” ir bezpeļņas organizācija, kuras izveides mērķis ir radīt Latvijā daudzfunkcionālu starptautisku rakstnieku un tulkotāju centru, kas veicinātu literatūras attīstību, sekmētu starpkultūru dialogu un Latvijas literāro procesu iekļaušanos starptautiskā apritē, kā arī veicinātu literatūras attīstības procesa decentralizāciju Latvijā, attīstot atbilstošu kultūrvidi arī Latvijas reģionos. Ideja izveidot šādu vietu Latvijā pieder rakstniecei Norai Ikstenai, to atbalstīja kultūras ministre Helēna Demakova, atrodot veiksmīgu sadarbības risinājumu ar Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu un Latvijas Literatūras centra direktori Martu Dziļumu. Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju jeb Ventspils Māja ir vieta literātu radošam darbam. 2005. gada valsts budžetā tika atvēlēti līdzekļi ēkas rekonstrukcijai un iekārtošanai radošās rezidences vajadzībām. Kultūras ministrija no valsts budžeta 2006. gadam piesaistījusi LVL 85 000 Mājas darbības uzsākšanai un nodrošināšanai. Finansējums Mājas darbības pamatfunkciju nodrošināšanai tiek plānots ik gadus. Valsts kultūrkapitāla fonds kultūras programmu konkursā katru gadu Ventspils Mājai piešķir finansējumu radošā procesa nodrošinājumam. Papildus finansējums Mājas literāro pasākumu nodrošināšanai un stipendijām ir pateicoties Nordic Culture Point Ziemeļvalstu-Baltijas valstu Rezidenču atbalsta programai kopš 2009. gada līdz 2020.gadam. Ventspils Māja rakstniekiem un tulkotājiem piedāvā: vietu radošam darbam vienā no skaistākajām Latvijas pilsētām Baltijas jūras krastā Ventspilī, iespēju dzīvot un strādāt Ventspils Mājā 4 nedēļas, atklāt Ventspili pilsētu, kur satiekas vēsture un rītdiena, un Baltijas jūras piekrasti vienu no skaistākajām un iedvesmojošākajām krasta līnijām Eiropā, satikties ar citiem rakstniekiem un tulkotājiem no Latvijas, Baltijas valstīm, Eiropas un pasaules, iespēju iesaistīties radošos sadarbības projektos festivālos, semināros. Ventspils Māja atvērta arī semināriem, konferencēm, pieredzes apmaiņas darbnīcām un cita veida radošiem pasākumiem.
IA “Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja” ir bezpeļņas organizācija, kuras izveides mērķis ir radīt Latvijā daudzfunkcionālu starptautisku rakstnieku un tulkotāju centru, kas veicinātu literatūras attīstību, sekmētu starpkultūru dialogu un Latvijas literāro procesu iekļaušanos starptautiskā apritē, kā arī veicinātu literatūras.. attīstības procesa decentralizāciju Latvijā, attīstot atbilstošu kultūrvidi arī Latvijas reģionos. Ideja izveidot šādu vietu Latvijā pieder rakstniecei Norai Ikstenai, to atbalstīja kultūras ministre Helēna Demakova, atrodot veiksmīgu sadarbības risinājumu ar Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu un Latvijas Literatūras centra direktori Martu Dziļumu. Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju jeb Ventspils Māja ir vieta literātu radošam darbam. 2005. gada valsts budžetā tika atvēlēti līdzekļi ēkas rekonstrukcijai un iekārtošanai radošās rezidences vajadzībām. Kultūras ministrija no valsts budžeta 2006. gadam piesaistījusi LVL 85 000 Mājas darbības uzsākšanai un nodrošināšanai. Finansējums Mājas darbības pamatfunkciju nodrošināšanai tiek plānots ik gadus. Valsts kultūrkapitāla fonds kultūras programmu konkursā katru gadu Ventspils Mājai piešķir finansējumu radošā procesa nodrošinājumam. Papildus finansējums Mājas literāro pasākumu nodrošināšanai un stipendijām ir pateicoties Nordic Culture Point Ziemeļvalstu-Baltijas valstu Rezidenču atbalsta programai kopš 2009. gada līdz 2020.gadam. Ventspils Māja rakstniekiem un tulkotājiem piedāvā: vietu radošam darbam vienā no skaistākajām Latvijas pilsētām Baltijas jūras krastā Ventspilī, iespēju dzīvot un strādāt Ventspils Mājā 4 nedēļas, atklāt Ventspili pilsētu, kur satiekas vēsture un rītdiena, un Baltijas jūras piekrasti vienu no skaistākajām un iedvesmojošākajām krasta līnijām Eiropā, satikties ar citiem rakstniekiem un tulkotājiem no Latvijas, Baltijas valstīm, Eiropas un pasaules, iespēju iesaistīties radošos sadarbības projektos festivālos, semināros. Ventspils Māja atvērta arī semināriem, konferencēm, pieredzes apmaiņas darbnīcām un cita veida radošiem pasākumiem. Lasīt vairāk
entspils pilsētas dome, Komunālā pārvalde un būvuzņēmējs SIA “Pilsbūve” veiksmīgi vadījuši un īstenojuši bijušā pilsētas rātsnama, kas celts XVIII gadsimtā un atrodas Ventspils kultūrvēsturiskajā centrā blakus jaunajai bibliotēkai, restaurāciju un iekārtošanu. (Nama arhitekts un interjera veidotājs Ēriks Cērpiņš.) Ēka pārbūvēta, piemērota radošam darbam un literārām aktivitātēm, tur iekārtotas septiņas mājīgas rezidenču telpas, datortelpa ar 2 datoriem un interneta pieslēgumu, neliela lasītava, virtuve, bezmaksas autostāvvieta, neliels dārzs, ērtas atpūtas telpas un sauna. Tā nodota rakstnieku un tulkotāju rīcībā uz 40 gadiem. Mājā vienlaicīgi var uzturēties 9 rezidenti. Visas rezidentu telpas ir aprīkotas ar interneta pieslēgumu, bet telpās nav datoru un stacionāro telefonu. Ir divas divvietīgas rezidenču telpas. Divas rezidenču telpas ir pielāgotas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Rezidentiem ir pieejams viss sadzīvei nepieciešamais - gultas pārklāji, dvieļi, veļas mašīna, gludeklis, matu fēns, putekļu sūcējs, telpu tīrīšanas līdzekļi utt. Mājas virtuvē ir viss nepieciešamais ēst gatavošanai - divi ledusskapji, divas elektriskās plītis, tējas vārāmais, tosteris, trauku mazgājamā mašīna. Māla traukus Ventspils Mājai īpaši gatavoja mākslinieks Arnis Preiss. Īpaši jauka virtuvē ir ar malku kurināmā krāsns. Māja piedāvā rezidentiem arī izmantot divus velosipēdus. Mājā ir kamīnzāle nelieliem pasākumiem līdz 40 cilvēkiem, radošām darbnīcām, prāta vētrām. Pasākumu vajadzībām ir pieejams projektors, ekrāns, televizors, mūzikas atskaņotājs un biroja tehnika. Mājā ir kaķis Rudis. Informacija tiem, kam ir alerģija.
akstnieki un tulkotāji bieži mēdz apgalvot, ka viņu īstās mājas ir valoda. Lai kādās mēlēs viņi runātu un radītu, lai kur dzīvotu, lai kur ceļotu, patiesi, vienīgās viņu īstās mājas ir valoda. Vienlaikus racionāls un iracionāls brīnums, kas palīdz pārradīt realitāti. Izteikt, stāstīt savu un pasaules pieredzi dzejā, prozā, dramaturģijā, tulkojumos... Angļu rakstniece Virdžīnija Vulfa uzskatīja, ka no laicīgās pasaules labumiem nekas daudz, lai radītu, rakstniekam nav vajadzīgs, tikai nauda un sava istaba. Mūsdienu pasaulē, kurā rakstnieks kā ikviens sabiedrības pilsonis ir ierauts ikdienas nervozajā plūdumā, šī vajadzība saasinājusies kā jelkad. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka tik iecienītas un mīlētas īpaši Eiropā kļuvušas rakstnieku un tulkotāju radošās mājas. Uz brīdi tu esi prom no ierastās dzīves, prom no ikdienas un saistošiem dzīves pienākumiem un atļaujies dārgo prieku būt pilna laika rakstniekam. Tu pārradi realitāti un esi kopā ar saviem domubiedriem, brāļiem un māsām valodā, un tevi pārņem mierinoša sajūta, ka ir daudz tādu šajā racionālajā un pragmātiskajā pasaulē, kas velta sevi grūtajam, skaistajam un ekskluzīvajam valodas darbam. Visbijas mājai Gotlandē, Lediga mājai Amerikā, Casa Pantrova Šveicē, Kesmu mājai Igaunijā un daudzām, daudzām citām tagad pievienojas Ventspils rakstnieku un tulkotāju māja Latvijā. Šeit plašajā pasaules kartē ir vēl viens punkts, kur dzīvo valoda, kur satiekas pieredzes, kas katra savā valodā stāsta to pašu mūžseno mistēriju, kurā piedalās dzīve, nāve un mīlestība. Bijusī vēsturiskā rātsnama māja, kas atrodas laukumā starp atjaunoto pilsētas bibliotēku un luterāņu baznīcu pārtapusi rakstnieku un tulkotāju mājā, dodot iespēju strādāt un satikties domubiedriem no visas plašās pasaules. Radīšanas celles, mūsdienīgi aprīkotas, tomēr nezaudējušas vēstures pieskārienu gatavas mājīgi uzņemt valodas ceļiniekus. Mājas iekšējais dārzs un šķīstītava jeb pirts patiesi rada sajūtu, ka pašam rakstīšanas procesam ir kāds sakars ar ticību, dievišķām atklāsmēm un padošanos grēcīgiem priekiem. Te viss ir vienuviet vientulība un sarunas, darbs un atelpa, dienišķā maize un vīns. Darba nogurdināts šīs mājas iemītnieks var doties klejojumos pa Ventspili sakoptu piejūras pilsētu, kuras katrā mājā, ieliņā, sētā un laukumā pagātne ir tikpat svarīga kā nākotne. Un, izgājis cauri zaļam parkam, valodas ceļinieks pēkšņi attopas jūras krastā. Un viņam ir brīvība doties, kurp acis rāda, uz vienu vai otru pusi kilometriem tālu stiepsies skaista, baltu smilšu krasta līnija. Tikai debesis, jūra vienā, zaļa meža strēle otrā pusē un gājējs, kas min krasta smilti un atbrīvo savas domas radīšanas mirklim. Kas zina, varbūt tieši te, Ventspils valodas mājā, taps šī gadsimta skaistākie valodas dzīves un mīlestības stāsti. Lai top! Nora Ikstena Lasīt vairāk
Based on the European and world experience in promoting creative processes and ensuring international literary circulation, the Ministry of Culture of the Republic of Latvia in cooperation with the city of Ventspils and with a financial support of the State Culture Capital Foundation has implemented an ambitious project - the International Writers’ and Translators’ House in Ventspils. Ventspils House offers writers and translators: a place for creative work in one of the most beautiful costal cities - Ventspils, an opportunity to live and work in Ventspils House for 4 weeks, meet other writers and translators, an opportunity to get involved in creative projects. Latvian authors, Latvian literary translators, foreign fiction translators, foreign authors, Latvian and foreign researchers whose research work is related to literature have the opportunity to apply for creative work at the Ventspils House. Application form is available on the website of the Ventspils House. Applications are accepted electronically and by post. The application includes: applicant's autobiography, a description of the intended creative work and the planned period of residence (it is desirable to apply for the residency no later than 2 months before the planned start of residence). Applications from the potential residents are evaluated by the Experts' Commission. The Commission shall examine the applications and take a decision at least once every two months. Ventspils House makes an agreement with the selected residents. State Culture Capital Foundation supports grants (320 EUR for 4 weeks) for creative work at the Ventspils House, the award of which is decided by the Experts' Commission. Every foreign resident has to pay 30 EUR per week as part of the accommodation fee. A report on the time spent at the Ventspils House and the creative work performed must be submitted within 10 (ten) working days after the end of the residence. The administration of the Ventspils House has the right to request a refund if the resident has not complied with the internal rules of the Ventspils House and has not performed appropriate creative work. Translators' Residency Program is being implemented with a support of the Ministry of Culture to promote the translations of Latvian literature. The aim of the Translators’ Residency Program is to enable foreign translators to improve their knowledge of the Latvian language while residing in order to promote the translation of high-quality original works of Latvian literature into other languages. Foreign professional translators who translate or plan to translate Latvian literature have the right to submit applications for the Translators' Residence Program competition. The application form for the Translators' Residency Program is accepted electronically (ventspilshouse@ventspilshouse.lv) and by post (Annas Street 13, Ventspils LV-3601) throughout the year. The application form is available on the website www.ventspilshouse.lv. In addition to the application form, it is necessary to submit a motivation letter describing, why you want to participate in the Translators' Residence programme, naming the list of Latvian literary works translated so far, as well as mentioning future intentions in translating Latvian literature. The Ministry of Culture grants a scholarship (400 EUR for 4 weeks) for creative work at the Ventspils House, the award of which is decided by the Experts'Commission. Program covers also expenses for Latvian language classes, as well as travel expenses. So far, the following translators have participated in the Translatiors' program with the support of MoC: Jose Reina Luis Palazon (Spain), Margherita Carbonaro (Italy), Jayde Will (USA), Maya Gogoladze (Georgia), Olga Anna Wieviora (Poland), Alexander Filuyta (Germany) and Emmanuele Sandron (Belgique), Anja Lampela (Finland), Ryan wan Winkle (Great Britain, Sven Otto (Germany), Lil Reif (Germany), Rhys Trimble (Great Britain), Richard O'Brien (Great Britain), Jonas Stenbacka (Sweden), Kevin M.F. Platt (USA), Laimantas Jonušys (Lithuania), Elizabeta Lindner (NorthMacedonia), Lina Melnyk (Ukraine), Vera Horvat (Serbia), Brenda Lelie (Netherlands) In 2024 we plan following translators to join - Ayumi Kurosawa (Japan), Milosz Waligorski (Poland) Residency program
Translators’ Residency program
Inga Pizāne Inga Pizāne (1986) is a Latvian poet. Pizāne has studied education in Latvia and Sweden, simultaneously attending lectures at the Literary Academy. Her first collection of poems titled „Tu neesi sniegs" was published in 2016 by "Jānis Roze". Her second poetry collection "Siena, ko nosiltināt" (2019) was awarded Ojārs Vācietis Literary Prize in Poetry (2020). She has participated in many international poetry festivals in the UK, Finland, Slovakia, Lithuania, New York etc. Loves cinema, photography, literature and flowers. Her third poetry collection "Tas pats izmisums, tikai ar puķēm" is coming out in September 2022. English translation of her poetry was published by A Midsummer Night's Press in 2018, NY titled "Having Never Met", translated by Jayde Will. Her poetry has been also translated into German, Ukrainian, Italian and other languages. |
|
Nora Ikstena Nora Ikstena (1969) - writer. Writes stories, novels, biographies and essays. Nora Ikstena's works have been translated into English, German, French, Russian, Estonian, Lithuanian, Macedonian, Danish, Swedish, Georgian, Hindi, Italian, etc. languages. The writer is actively involved in the development of state cultural policy. Received the Excellence in Culture Award from the Ministry of Culture.
|
|
Guntars Godiņš Guntars Godiņš (1958) – poet and translator. He entered poetry in the second half of the 1970s and belongs to the so-called generation of Klāvs Elsbergs (also Māris Melgalvs, Pēters Brūveris, Egils Zirnis), who harshly and ironically treated Soviet double standards, creating a new view of the value system of life unlike previous generations of Latvian poets. The author of five collections of poems, whose poetry at first lyrical, a little later - ironic, angry, unattractive voice, also replaces poetic experiments in graphic poetry with a poetic observation, focus on the moment, small things and silence. He has translated about 40 works, at the same time being a cultural politician, which deepens the literary ties between Latvian, Estonian, Finnish and Swedish literature. Worked in the diplomatic service as a cultural attaché in the Republic of Estonia.
|
|
Jūlija Dibovska Jūlija Dibovska (1987) – editor, literary critic, cultural journalist, literary scholar and translator. Professional activity is related to publishing, cultural press and project management, regularly publishes literary criticism and book reviews. Graduated from the Bachelor and Master study program of Baltic Philology, Faculty of Humanities of the University of Latvia, PhD in Literature, Folklore and Art. Received Kārļis Dziļlejas Foundation awards for semester, bachelor's and master's theses in literary studies. She was the editor of the literary texts website "Ubi Sunt", one of the creators of this resource. She works as an editor and project manager of the "Latvijas Mediji" publishing house. |
|
Dens Dimiņš Translates fiction from French, Icelandic, Greek, Italian, Bulgarian, Dutch, German, Russian and Albanian.
|
STAS PILSĒTA AR VAIRĀK KĀ 700 GADU SENU VĒSTURI Ventspils ir viena no Latvijas senākajām pilsētām. Tiek pieņemts, ka pilsēta pastāv kopš 1290. gada, jo šajā gadā vēstures dokumentos pirmo reizi minēta Livonijas ordeņa pils Ventspilī. Pils cēlāji Livonijas ordeņa brāļi Ventspils pili apdzīvoja Livonijas ordeņvalsts pastāvēšanas laikā (13. gadsimts 16. gadsimta vidus). Livonijas ordenis bija Vācu jeb Teitoņu ordeņa atzars Livonijā. 1442. gada dokumentā minēts, ka pilī dzīvo 7 bruņinieki, glabājas bruņojums 32 vīriem, ir 6 lielgabali un arī citi ieroči. Pils Ventas krastā stāv vēl šobaltdien, un tā ir vecākais viduslaiku cietoksnis Latvijā, kas saglabājies līdz mūsdienām tik pilnīgā telpiskā apjomā. Pašreiz pilī (Jāņa iela 17) atrodas Ventspils Muzejs. Pēc fasāžu restaurācijas 1997. gadā, ēka atguva savu 19. gadsimta izskatu. Pie pils pamazām veidojās pilsēta. Diemžēl viduslaiku ēkas (izņemot pili) nav saglabājušās. Vien ielu tīklojums ļauj nojaust, ka senākā pilsētas daļa atradusies starp Užavas, Skroderu, Lielās un Peldu ielām. Par viduslaikiem atgādina arī katoļu svēto Sofijas, Annas, Katrīnas un Ģertrūdes vārdos nosauktās ielas. Tās savus nosaukumus ieguvušas vēl līdz baznīcas reformācijai. Livonijas ordeņvalsts laikos Ventspils bija pazīstama kā ostas pilsēta, tā bija Ziemeļvācijas tirdzniecības pilsētu savienības Hanzas locekle. Livonijas ordeņvalstij nebija lemts pastavēt ilgāk par 16. gadsimta vidu. Mainoties varām, Ventspils kļuva par Polijai-Lietuvai pakļautās Kurzmes un Zemgales hercogistes sastāvdaļu. Hercogistes laikos pilsēta piedzīvoja pirmo ekonomisko uzplaukumu, kas notika Kurzemes hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1642 -1682). Tad pilsēta bija pazīstama ne tikai kā hercogistes galvenā osta, bet arī kā ievērojams kuģu būves un amatniecības centrs. Šajā laikā uzbūvēti vairāki desmiti tirdzniecības un kara kuģi. No Ventspils burenieki devās uz hercogistes kolonijām Gambiju un Tobago salu. Pilsētā saglabjājusies ēka (Tirgus laukumā 1), kas celta tieši hercoga Jēkaba valdīšanas laikā. Tiek uzskatīts, ka to cēlis Ventspils tirgotājs, rātskungs (iespējams, arī birģermeistars) Hanss Vandermans. Par to, ka ēka celta 1646. gadā liecina manierisma stila bareljefs (domājams, kamīna virsdaļa), kas iemūrēts kādas iekštelpas sienā. Uz tā rakstīts “Anno 1646, Renov. 1764”, un iniciāļi “H.W.”. 18. gadsimtā ēkas īpašnieks bijis tirgotājs Ulrihs Johans Brauns. Viņa laikā māja atjaunota, par ko liecina gadu skaitlis “1764” bareljefā. Poļu-zviedru kara laikā 1659. gadā Ventspils gandrīz pilnībā nodega, bet Ziemeļu kara laikā ievazātajā mēra epidēmijā 1710. gadā gāja bojā pilsētas iedzīvotāju vairums. Pēc nostāstiem, pilsētā palikušas tikai 7 ģimenes. 1795. gadā Kurzemes un Zemgales hercogisti iekļāva Krievijas impērijas sastāvā. Ventspils kļuva par Kurzemes guberņas pilsētu, kopš 1819. gada par apriņķa pilsētu. 19. gadsimta vidū sāka atdzīvoties osta, darbību atsāka kuģubūvētava. 19. gadsmita 50. gados Ventspilī bija jau ap 4400 iedzīvotāju. 19. gadsimta 80. gados pilsētas rāte tika nomainīta ar Krievijas pilsētām raskturīgo domi. Ventspilī pamazām ienāca krievu administrācijas pārstāvji, ierēdņi, militārpersonas, papildinot līdz tam vācisko pilsētnieku sastāvu. 19. gadsimta beigās Krievija nolēma modernizēt Ventspils ostu, vienlaikus izbūvējot dzelzceļa līniju Maskava-Ventspils-Ribinska. Ventspils kļuva par nozīmīgu Krievijas preču (galvenokārt labības un sviesta) eskportostu. Strauji izauga arī visa pilsēta iedzīvotāju skaits no 7 tūkstošiem 1897. gadā pieauga līdz 29 tūkstošiem 1914. gadā. 1918. gadā pēc valsts neatkarības palsudināšnanas Ventspils kļuva par Latvijas Republikas apriņķa pilsētu. 1921. gadā ievērojami paplašināja pilsētas teritoriju, pievienojot tuvējos ciemus. No 4,5 kvadrātkilometriem pilsētas teritorija izauga līdz 27,5 kvadrātkilomteriem. Latvijas brīvvalsts laikā dibināti zvejnieku kooperatīvi, celtas skolas un pilsētas slimnīca, atklāta Tautas konservatorija. 1939. gadā Ventspilī sāka būvēt bāzes Sarkanās armijas vajadzībām. PSRS armijas daļas ienāca Ventspilī saskaņā ar 1939. gada Latvijas PSRS līgumu. 1940. gadā Latvijas okupācija un iekļaušana PSRS sastāvā ventspilniekus skāra tāpat kā pārējos Latvijas iedzīvotājus. Tika nacionalizēti lielākie rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi, kā arī dzīvojamie nami. 1941. gada 14. jūnijā padomju vara no Ventspils deportēja tirgotājus, uzņēmējus inteliģences pārstāvjus, militārpersonas, mežziņus un mežsargus. Šī laika represijās Ventspils un apriņķis zaudēja ap 1000 iedzīvotāju. Represijas tuprinājās arī pēc 2. pasaules kara. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Tilta dārzā pie Ventas uzstādīja piemiņas zīmi padomju varas upuriem. Pēc 2. pasaules kara Ventspils turpināja attīstīties kā starptautisko kravu tranzīta centrs. 20 gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados Ventspils kļuva par lielāko PSRS naftas un naftas produktu eksportostu. 1961. gadā uzcēla naftas pārsūknēšanas bāzi, 70. gados ostas rūpnīcu. 1977. gadā sāka eksportēt akrilskābes nitrilu, 1978. gadā amonjaku, 1980. gadā metanolu. Daudz eskportēja arī sausās kravas, īpaši kālija sāli. 1963. gadā uzceltais dzelzbetona tilts pār Ventu tiek izmtots vēl šodien. Kopš Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas (1991.g.) notiek strauja Ventspils pilsētas un ostas attīstība. Mainās pilsētvide, Ventspils veidojas ne tikai par attīstītu tranzītostu, bet arī par iecienītu tūrisma vietu, ieinteresējot gan ar vēstures un arhitektūras objektiem, gan ar sporta iestādēm, dažādu atrakciju vietām, sakoptu pludmali. Tiek piesaistītas ārzemju investīcijas, veidojas jauni uzņēmumi... Informāciju sagatavoja Līga Gabrāne.
STAS PILSĒTA AR VAIRĀK KĀ 700 GADU SENU VĒSTURI Ventspils ir viena no Latvijas senākajām pilsētām. Tiek pieņemts, ka pilsēta pastāv kopš 1290. gada, jo šajā gadā vēstures dokumentos pirmo reizi minēta Livonijas ordeņa pils Ventspilī. Pils cēlāji Livonijas ordeņa brāļi Ventspils pili apdzīvoja Livonijas ordeņvalsts pastāvēšanas laikā.. (13. gadsimts 16. gadsimta vidus). Livonijas ordenis bija Vācu jeb Teitoņu ordeņa atzars Livonijā. 1442. gada dokumentā minēts, ka pilī dzīvo 7 bruņinieki, glabājas bruņojums 32 vīriem, ir 6 lielgabali un arī citi ieroči. Pils Ventas krastā stāv vēl šobaltdien, un tā ir vecākais viduslaiku cietoksnis Latvijā, kas saglabājies līdz mūsdienām tik pilnīgā telpiskā apjomā. Pašreiz pilī (Jāņa iela 17) atrodas Ventspils Muzejs. Pēc fasāžu restaurācijas 1997. gadā, ēka atguva savu 19. gadsimta izskatu. Pie pils pamazām veidojās pilsēta. Diemžēl viduslaiku ēkas (izņemot pili) nav saglabājušās. Vien ielu tīklojums ļauj nojaust, ka senākā pilsētas daļa atradusies starp Užavas, Skroderu, Lielās un Peldu ielām. Par viduslaikiem atgādina arī katoļu svēto Sofijas, Annas, Katrīnas un Ģertrūdes vārdos nosauktās ielas. Tās savus nosaukumus ieguvušas vēl līdz baznīcas reformācijai. Livonijas ordeņvalsts laikos Ventspils bija pazīstama kā ostas pilsēta, tā bija Ziemeļvācijas tirdzniecības pilsētu savienības Hanzas locekle. Livonijas ordeņvalstij nebija lemts pastavēt ilgāk par 16. gadsimta vidu. Mainoties varām, Ventspils kļuva par Polijai-Lietuvai pakļautās Kurzmes un Zemgales hercogistes sastāvdaļu. Hercogistes laikos pilsēta piedzīvoja pirmo ekonomisko uzplaukumu, kas notika Kurzemes hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1642 -1682). Tad pilsēta bija pazīstama ne tikai kā hercogistes galvenā osta, bet arī kā ievērojams kuģu būves un amatniecības centrs. Šajā laikā uzbūvēti vairāki desmiti tirdzniecības un kara kuģi. No Ventspils burenieki devās uz hercogistes kolonijām Gambiju un Tobago salu. Pilsētā saglabjājusies ēka (Tirgus laukumā 1), kas celta tieši hercoga Jēkaba valdīšanas laikā. Tiek uzskatīts, ka to cēlis Ventspils tirgotājs, rātskungs (iespējams, arī birģermeistars) Hanss Vandermans. Par to, ka ēka celta 1646. gadā liecina manierisma stila bareljefs (domājams, kamīna virsdaļa), kas iemūrēts kādas iekštelpas sienā. Uz tā rakstīts “Anno 1646, Renov. 1764”, un iniciāļi “H.W.”. 18. gadsimtā ēkas īpašnieks bijis tirgotājs Ulrihs Johans Brauns. Viņa laikā māja atjaunota, par ko liecina gadu skaitlis “1764” bareljefā. Poļu-zviedru kara laikā 1659. gadā Ventspils gandrīz pilnībā nodega, bet Ziemeļu kara laikā ievazātajā mēra epidēmijā 1710. gadā gāja bojā pilsētas iedzīvotāju vairums. Pēc nostāstiem, pilsētā palikušas tikai 7 ģimenes. 1795. gadā Kurzemes un Zemgales hercogisti iekļāva Krievijas impērijas sastāvā. Ventspils kļuva par Kurzemes guberņas pilsētu, kopš 1819. gada par apriņķa pilsētu. 19. gadsimta vidū sāka atdzīvoties osta, darbību atsāka kuģubūvētava. 19. gadsmita 50. gados Ventspilī bija jau ap 4400 iedzīvotāju. 19. gadsimta 80. gados pilsētas rāte tika nomainīta ar Krievijas pilsētām raskturīgo domi. Ventspilī pamazām ienāca krievu administrācijas pārstāvji, ierēdņi, militārpersonas, papildinot līdz tam vācisko pilsētnieku sastāvu. 19. gadsimta beigās Krievija nolēma modernizēt Ventspils ostu, vienlaikus izbūvējot dzelzceļa līniju Maskava-Ventspils-Ribinska. Ventspils kļuva par nozīmīgu Krievijas preču (galvenokārt labības un sviesta) eskportostu. Strauji izauga arī visa pilsēta iedzīvotāju skaits no 7 tūkstošiem 1897. gadā pieauga līdz 29 tūkstošiem 1914. gadā. 1918. gadā pēc valsts neatkarības palsudināšnanas Ventspils kļuva par Latvijas Republikas apriņķa pilsētu. 1921. gadā ievērojami paplašināja pilsētas teritoriju, pievienojot tuvējos ciemus. No 4,5 kvadrātkilometriem pilsētas teritorija izauga līdz 27,5 kvadrātkilomteriem. Latvijas brīvvalsts laikā dibināti zvejnieku kooperatīvi, celtas skolas un pilsētas slimnīca, atklāta Tautas konservatorija. 1939. gadā Ventspilī sāka būvēt bāzes Sarkanās armijas vajadzībām. PSRS armijas daļas ienāca Ventspilī saskaņā ar 1939. gada Latvijas PSRS līgumu. 1940. gadā Latvijas okupācija un iekļaušana PSRS sastāvā ventspilniekus skāra tāpat kā pārējos Latvijas iedzīvotājus. Tika nacionalizēti lielākie rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi, kā arī dzīvojamie nami. 1941. gada 14. jūnijā padomju vara no Ventspils deportēja tirgotājus, uzņēmējus inteliģences pārstāvjus, militārpersonas, mežziņus un mežsargus. Šī laika represijās Ventspils un apriņķis zaudēja ap 1000 iedzīvotāju. Represijas tuprinājās arī pēc 2. pasaules kara. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Tilta dārzā pie Ventas uzstādīja piemiņas zīmi padomju varas upuriem. Pēc 2. pasaules kara Ventspils turpināja attīstīties kā starptautisko kravu tranzīta centrs. 20 gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados Ventspils kļuva par lielāko PSRS naftas un naftas produktu eksportostu. 1961. gadā uzcēla naftas pārsūknēšanas bāzi, 70. gados ostas rūpnīcu. 1977. gadā sāka eksportēt akrilskābes nitrilu, 1978. gadā amonjaku, 1980. gadā metanolu. Daudz eskportēja arī sausās kravas, īpaši kālija sāli. 1963. gadā uzceltais dzelzbetona tilts pār Ventu tiek izmtots vēl šodien. Kopš Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas (1991.g.) notiek strauja Ventspils pilsētas un ostas attīstība. Mainās pilsētvide, Ventspils veidojas ne tikai par attīstītu tranzītostu, bet arī par iecienītu tūrisma vietu, ieinteresējot gan ar vēstures un arhitektūras objektiem, gan ar sporta iestādēm, dažādu atrakciju vietām, sakoptu pludmali. Tiek piesaistītas ārzemju investīcijas, veidojas jauni uzņēmumi... Informāciju sagatavoja Līga Gabrāne. Lasīt vairāk
ams Ventspilī, kura pašreizējā adrese ir Annas ielā 13, celts XVIII gadsimtā kā pilsoņa dzīvojamais nams. Senākais zināmais Annas ielas pieminējums atrodams 1797. gada Ventspils kartē. Ielas nosaukums saglabājies nemainīgs vairākus gadsimtus, 1948. gadā tā pārdēvēta par Ugunsdzēsēju ielu. 1989. gadā atjaunots ielas vēsturiskais nosaukums. Spriežot pēc novērojumiem arheoloģiskajā kultūras slānī, kas ir vienīgais izziņas avots par apbūves senumu šajā pilsētas daļā, jādomā, ka pirms esošās apbūves kāda cita senāka šai gruntsgabalā diez vai bijusi. Ir apzināti rakstiskie avoti, kas liecina, ka tagadējā Tirgus laukuma apbūves sākumi attiecināmi jau uz XVII gadsimtu, arī iepriekšējais pilsētas rātsnams atradies Tirgus laukuma dienvidu malā. Ēkas attēls nav saglabājies, bet no rakstītām ziņām var izlobīt, ka tā bijusi vienstāva celtne ar simetrisku fasādi un nelielu tornīti vidusdaļā. Ilgstoši tika plānots tornītī uzstādīt pulksteni, bet, vai to arī izdarīja, nav zināms. Tagadējo Tirgus laukumu droši vien tolaik sauca par rātslaukumu. Tagadējā Rātslaukuma austrumu malā paceļas ev. lut. Nikolaja baznīca, uzbūvēta 1835. gadā. Baznīcu bija iecerēts būvēt jau apmēram 100 gadus agrāk, bet tās pabeigšanu XVIII gadsimtā aizkavēja kari un mēra epidēmija. Ilgu laiku tagadējās baznīcas vietā atradās nepabeigtā dievnama mūri, kas bija jānojauc, sākot jauno celtniecību. Tolaik tagadējo Rātslaukumu sauca par Štrauha laukumu. Acīmredzot, jau vismaz kopš XVIII gadsimta sākuma šī apkaime bija izvēlēta par reprezentablas apbūves vietu. Līdz XIX gadsimta vidum rātsnams atradās jau minētajā vietā pie Tirgus laukuma, bet ap 1850. gadu ēkas stāvoklis bija tik slikts, ka tā bija vai nu jāpamet, vai kapitāli jāremontē. Tad pilsētas rāte no Pētera fon Heikinga par 3 250 sudraba rubļiem nopirka māju pretī nesen uzceltajai baznīcai. Par Heikingu ģimeni ziņu maz, nav arī zināms, vai ēku cēlusi šī ģimene. Ir saglabājušās ziņas par kādu Ventspils hauptmani (1801-1827) Johanu Frīdrihu Kazimiru fon Heikingu, kurš miris 1827. gadā 75 gadu vecumā un tātad nav varējis celt namu tagadējā Annas ielā 13, un par Jakobīni, baronesi fon Heikingu, kas apprecējusi Ventspils zeltkali Krīgeru un mirusi 1855. gadā. Savukārt A. Rihtera "Kurzemes Adresu grāmatā par 1912. gadu" minēts barons A. Heikings. Tātad šī ģimene ilgstoši dzīvojusi Ventspilī, tomēr pilsoņu reģistrā, kas gan nav pilnīgs, XVIII gadsimtā nav nevienas atbilstošas kandidatūras mūs interesējošā nama būvētājam. XIX gadsimta beigās bija doma celt jaunu rātsnama ēku. Pazīstamais Liepājas pilsētas arhitekts (1871-1902) Pauls Makss Berči izstrādāja projektu, taču tas netika īstenots. Namā Annas ielā 13 Ventspils rāte, pēc tam Ventspils dome atradās līdz pat neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanai, jo nav ziņu, ka ķeizariskās Vācijas okupācijas laikā tā būtu atradusies citur. Pēc tam Ventspils pilsētas valde atradās Tirgus laukuma austrumu malā tagadējā tiesas namā Katrīnas ielā 14. 1927. gadā par 50 000 latu pilsēta nopirka citas Ventspils patrīciešu dzimtas Gūtšmitu celto dzīvojamo namu Kuldīgas ielā 2, kur pilsētas valde atradās līdz 1940. gadam. Nams Annas ielā 13 saistīts ar vairāku Ventspils kultūras iestāžu pirmsākumiem. Te jau kopš dibināšanas 1919. gadā atradās pilsētas bibliotēka, kura 1937. gadā beidzot apmetās savā pastāvīgajā mītnē Akmeņu ielā 2, ēkā, kuru šai vajadzībai pilsētas valde atpirka no Latvijas kredītbankas. Šajā ēkā tika izveidots arī vēlākais pilsētas muzejs 1928. gadā dibinātais Ventspils skolotāju arodbiedrības muzejs, kuru 1939. gadā pārcēla uz plašākām telpām Kuldīgas ielā 2 pilsētas valdes namā. Savukārt līdzšinējās bibliotēkas telpas vecajā rātsnamā atdeva ugunsdzēsējiem. Ugunsdzēsēju depo blakus rātsnamam atradās jau sen. Sākotnēji tā bija koka celtne, celta ap XIX gadsimta vidu, tajā izvietojās pilsētai piederošās ugunsdzēšanas ierīces. 1872. gadā depo celtni ar visām ierīcēm nodeva 1871. gadā dibinātajai Ventspils brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībai. 1937. gadā ēka bija jau savu laiku nokalpojusi un tās vietā uzcēla jaunu. Materiāls tapis sadarbībā ar Ventspils muzeju.
ams Ventspilī, kura pašreizējā adrese ir Annas ielā 13, celts XVIII gadsimtā kā pilsoņa dzīvojamais nams. Senākais zināmais Annas ielas pieminējums atrodams 1797. gada Ventspils kartē. Ielas nosaukums saglabājies nemainīgs vairākus gadsimtus, 1948. gadā tā pārdēvēta par Ugunsdzēsēju ielu. 1989. gadā atjaunots ielas vēsturiskais nosaukums. Spriežot pēc novērojumiem arheoloģiskajā kultūras slānī, kas .. ir vienīgais izziņas avots par apbūves senumu šajā pilsētas daļā, jādomā, ka pirms esošās apbūves kāda cita senāka šai gruntsgabalā diez vai bijusi. Ir apzināti rakstiskie avoti, kas liecina, ka tagadējā Tirgus laukuma apbūves sākumi attiecināmi jau uz XVII gadsimtu, arī iepriekšējais pilsētas rātsnams atradies Tirgus laukuma dienvidu malā. Ēkas attēls nav saglabājies, bet no rakstītām ziņām var izlobīt, ka tā bijusi vienstāva celtne ar simetrisku fasādi un nelielu tornīti vidusdaļā. Ilgstoši tika plānots tornītī uzstādīt pulksteni, bet, vai to arī izdarīja, nav zināms. Tagadējo Tirgus laukumu droši vien tolaik sauca par rātslaukumu. Tagadējā Rātslaukuma austrumu malā paceļas ev. lut. Nikolaja baznīca, uzbūvēta 1835. gadā. Baznīcu bija iecerēts būvēt jau apmēram 100 gadus agrāk, bet tās pabeigšanu XVIII gadsimtā aizkavēja kari un mēra epidēmija. Ilgu laiku tagadējās baznīcas vietā atradās nepabeigtā dievnama mūri, kas bija jānojauc, sākot jauno celtniecību. Tolaik tagadējo Rātslaukumu sauca par Štrauha laukumu. Acīmredzot, jau vismaz kopš XVIII gadsimta sākuma šī apkaime bija izvēlēta par reprezentablas apbūves vietu. Līdz XIX gadsimta vidum rātsnams atradās jau minētajā vietā pie Tirgus laukuma, bet ap 1850. gadu ēkas stāvoklis bija tik slikts, ka tā bija vai nu jāpamet, vai kapitāli jāremontē. Tad pilsētas rāte no Pētera fon Heikinga par 3 250 sudraba rubļiem nopirka māju pretī nesen uzceltajai baznīcai. Par Heikingu ģimeni ziņu maz, nav arī zināms, vai ēku cēlusi šī ģimene. Ir saglabājušās ziņas par kādu Ventspils hauptmani (1801-1827) Johanu Frīdrihu Kazimiru fon Heikingu, kurš miris 1827. gadā 75 gadu vecumā un tātad nav varējis celt namu tagadējā Annas ielā 13, un par Jakobīni, baronesi fon Heikingu, kas apprecējusi Ventspils zeltkali Krīgeru un mirusi 1855. gadā. Savukārt A. Rihtera "Kurzemes Adresu grāmatā par 1912. gadu" minēts barons A. Heikings. Tātad šī ģimene ilgstoši dzīvojusi Ventspilī, tomēr pilsoņu reģistrā, kas gan nav pilnīgs, XVIII gadsimtā nav nevienas atbilstošas kandidatūras mūs interesējošā nama būvētājam. XIX gadsimta beigās bija doma celt jaunu rātsnama ēku. Pazīstamais Liepājas pilsētas arhitekts (1871-1902) Pauls Makss Berči izstrādāja projektu, taču tas netika īstenots. Namā Annas ielā 13 Ventspils rāte, pēc tam Ventspils dome atradās līdz pat neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanai, jo nav ziņu, ka ķeizariskās Vācijas okupācijas laikā tā būtu atradusies citur. Pēc tam Ventspils pilsētas valde atradās Tirgus laukuma austrumu malā tagadējā tiesas namā Katrīnas ielā 14. 1927. gadā par 50 000 latu pilsēta nopirka citas Ventspils patrīciešu dzimtas Gūtšmitu celto dzīvojamo namu Kuldīgas ielā 2, kur pilsētas valde atradās līdz 1940. gadam. Nams Annas ielā 13 saistīts ar vairāku Ventspils kultūras iestāžu pirmsākumiem. Te jau kopš dibināšanas 1919. gadā atradās pilsētas bibliotēka, kura 1937. gadā beidzot apmetās savā pastāvīgajā mītnē Akmeņu ielā 2, ēkā, kuru šai vajadzībai pilsētas valde atpirka no Latvijas kredītbankas. Šajā ēkā tika izveidots arī vēlākais pilsētas muzejs 1928. gadā dibinātais Ventspils skolotāju arodbiedrības muzejs, kuru 1939. gadā pārcēla uz plašākām telpām Kuldīgas ielā 2 pilsētas valdes namā. Savukārt līdzšinējās bibliotēkas telpas vecajā rātsnamā atdeva ugunsdzēsējiem. Ugunsdzēsēju depo blakus rātsnamam atradās jau sen. Sākotnēji tā bija koka celtne, celta ap XIX gadsimta vidu, tajā izvietojās pilsētai piederošās ugunsdzēšanas ierīces. 1872. gadā depo celtni ar visām ierīcēm nodeva 1871. gadā dibinātajai Ventspils brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībai. 1937. gadā ēka bija jau savu laiku nokalpojusi un tās vietā uzcēla jaunu. Materiāls tapis sadarbībā ar Ventspils muzeju. Lasīt vairāk
SADARBĪBAS PARTNERI
Kultūras Ministrija
Latvijas Literatūras centrs
Ventspils
Valsts Kultūrkapitāla fonds
Ventspils bibliotēka
Latvijas Rakstnieku savienība
Latvijas kultūras portāls
Latvijas Autortiesību aģentūra
Latvijas autori un viņu darbi
Baltijas Rakstnieku un tulkotāju centrs Visbijā
Starptautiskais Rakstnieku un tulkotāju centrs Rodas salā Grieķijā
HALMA rezidenču centru tīkls
Rezidence Šveicē Chateau de Lavigny
Rezidence Šveicē Villa Straeuli
Het beschrijf
Can Serrat rezidenču vieta Spānijā
Tulkotāju māja Šveicē Loren
Informācija par rezidenču centriem Amerikā
Informācija par rezidenču centriem visā pasaulē Trans Artists
Informācija par rezidenču centriem Res Artis
Books from Lithuania
www.delfi.lv