a Casa Internacional de Escritores y Traductores ha sido fundada en 2006 por el Ministerio de Cultura de Letonia en cooperación con el Ayuntamiento de la ciudad de Véntspils y el Centro Literario de Letonia con el fin de promover el desarrollo de la literatura en Letonia, de facilitar el diálogo entre las culturas, de poner el proceso literario letón en un amplio contexto internacional y de contribuir a la descentralización cultural del país, proporcionando un entorno favorable para su avance en las distintas regiones.

La CIET ofrece a los escritores y a los traductores de todo el mundo:

• un lugar para la creatividad en la costa del Mar Báltico, en Véntspils;
• la oportunidad de residir en una habitación independiente y de trabajar en paz y concentración sobre un proyecto literario durante un máximo de 4 semanas;
• la oportunidad de recibir una beca de 320 euros para la estancia de 4 semanas, gracias al apoyo del Fondo nacional del Capital Cultural;
• encuentros con escritores y traductores de diferentes países;
• la oportunidad de tomar parte en iniciativas culturales: festivales, conferencias, etc.

Cualquier persona que se dedique profesionalmente a la literatura está invitada a residir y a trabajar en la CIET de Véntspils. Para solicitar la estancia y la beca es suficiente rellenar el siguiente cuestionario.

IA “Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja” ir bezpeļņas organizācija, kuras izveides mērķis ir radīt Latvijā daudzfunkcionālu starptautisku rakstnieku un tulkotāju centru, kas veicinātu literatūras attīstību, sekmētu starpkultūru dialogu un Latvijas literāro procesu iekļaušanos starptautiskā apritē, kā arī veicinātu literatūras attīstības procesa decentralizāciju Latvijā, attīstot atbilstošu kultūrvidi arī Latvijas reģionos. Ideja izveidot šādu vietu Latvijā pieder rakstniecei Norai Ikstenai, to atbalstīja kultūras ministre Helēna Demakova, atrodot veiksmīgu sadarbības risinājumu ar Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu un Latvijas Literatūras centra direktori Martu Dziļumu. Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju jeb Ventspils Māja ir vieta literātu radošam darbam. 2005. gada valsts budžetā tika atvēlēti līdzekļi ēkas rekonstrukcijai un iekārtošanai radošās rezidences vajadzībām. Kultūras ministrija no valsts budžeta 2006. gadam piesaistījusi LVL 85 000 Mājas darbības uzsākšanai un nodrošināšanai. Finansējums Mājas darbības pamatfunkciju nodrošināšanai tiek plānots ik gadus. Valsts kultūrkapitāla fonds kultūras programmu konkursā katru gadu Ventspils Mājai piešķir finansējumu radošā procesa nodrošinājumam. Papildus finansējums Mājas literāro pasākumu nodrošināšanai un stipendijām ir pateicoties Nordic Culture Point Ziemeļvalstu-Baltijas valstu Rezidenču atbalsta programai kopš 2009. gada līdz 2020.gadam. Ventspils Māja rakstniekiem un tulkotājiem piedāvā: vietu radošam darbam vienā no skaistākajām Latvijas pilsētām Baltijas jūras krastā Ventspilī, iespēju dzīvot un strādāt Ventspils Mājā 4 nedēļas, atklāt Ventspili pilsētu, kur satiekas vēsture un rītdiena, un Baltijas jūras piekrasti vienu no skaistākajām un iedvesmojošākajām krasta līnijām Eiropā, satikties ar citiem rakstniekiem un tulkotājiem no Latvijas, Baltijas valstīm, Eiropas un pasaules, iespēju iesaistīties radošos sadarbības projektos festivālos, semināros. Ventspils Māja atvērta arī semināriem, konferencēm, pieredzes apmaiņas darbnīcām un cita veida radošiem pasākumiem.

IA “Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja” ir bezpeļņas organizācija, kuras izveides mērķis ir radīt Latvijā daudzfunkcionālu starptautisku rakstnieku un tulkotāju centru, kas veicinātu literatūras attīstību, sekmētu starpkultūru dialogu un Latvijas literāro procesu iekļaušanos starptautiskā apritē, kā arī veicinātu literatūras attīstības procesa decentralizāciju Latvijā, attīstot atbilstošu kultūrvidi arī Latvijas reģionos. Ideja izveidot šādu vietu Latvijā pieder rakstniecei Norai Ikstenai, to atbalstīja kultūras ministre Helēna Demakova, atrodot veiksmīgu sadarbības risinājumu ar Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu un Latvijas Literatūras centra direktori Martu Dziļumu. Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju jeb Ventspils Māja ir vieta literātu radošam darbam. 2005. gada valsts budžetā tika atvēlēti līdzekļi ēkas rekonstrukcijai un iekārtošanai radošās rezidences vajadzībām. Kultūras ministrija no valsts budžeta 2006. gadam piesaistījusi LVL 85 000 Mājas darbības uzsākšanai un nodrošināšanai. Finansējums Mājas darbības pamatfunkciju nodrošināšanai tiek plānots ik gadus. Valsts kultūrkapitāla fonds kultūras programmu konkursā katru gadu Ventspils Mājai piešķir finansējumu radošā procesa nodrošinājumam. Papildus finansējums Mājas literāro pasākumu nodrošināšanai un stipendijām ir pateicoties Nordic Culture Point Ziemeļvalstu-Baltijas valstu Rezidenču atbalsta programai kopš 2009. gada līdz 2020.gadam. Ventspils Māja rakstniekiem un tulkotājiem piedāvā: vietu radošam darbam vienā no skaistākajām Latvijas pilsētām Baltijas jūras krastā Ventspilī, iespēju dzīvot un strādāt Ventspils Mājā 4 nedēļas, atklāt Ventspili pilsētu, kur satiekas vēsture un rītdiena, un Baltijas jūras piekrasti vienu no skaistākajām un iedvesmojošākajām krasta līnijām Eiropā, satikties ar citiem rakstniekiem un tulkotājiem no Latvijas, Baltijas valstīm, Eiropas un pasaules, iespēju iesaistīties radošos sadarbības projektos festivālos, semināros. Ventspils Māja atvērta arī semināriem, konferencēm, pieredzes apmaiņas darbnīcām un cita veida radošiem pasākumiem.

IA “Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja” ir bezpeļņas organizācija, kuras izveides mērķis ir radīt Latvijā daudzfunkcionālu starptautisku rakstnieku un tulkotāju centru, kas veicinātu literatūras attīstību, sekmētu starpkultūru dialogu un Latvijas literāro procesu iekļaušanos starptautiskā apritē, kā arī veicinātu literatūras attīstības procesa decentralizāciju Latvijā, attīstot atbilstošu kultūrvidi arī Latvijas reģionos. Ideja izveidot šādu vietu Latvijā pieder rakstniecei Norai Ikstenai, to atbalstīja kultūras ministre Helēna Demakova, atrodot veiksmīgu sadarbības risinājumu ar Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu un Latvijas Literatūras centra direktori Martu Dziļumu. Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju jeb Ventspils Māja ir vieta literātu radošam darbam. 2005. gada valsts budžetā tika atvēlēti līdzekļi ēkas rekonstrukcijai un iekārtošanai radošās rezidences vajadzībām. Kultūras ministrija no valsts budžeta 2006. gadam piesaistījusi LVL 85 000 Mājas darbības uzsākšanai un nodrošināšanai. Finansējums Mājas darbības pamatfunkciju nodrošināšanai tiek plānots ik gadus. Valsts kultūrkapitāla fonds kultūras programmu konkursā katru gadu Ventspils Mājai piešķir finansējumu radošā procesa nodrošinājumam. Papildus finansējums Mājas literāro pasākumu nodrošināšanai un stipendijām ir pateicoties Nordic Culture Point Ziemeļvalstu-Baltijas valstu Rezidenču atbalsta programai kopš 2009. gada līdz 2020.gadam. Ventspils Māja rakstniekiem un tulkotājiem piedāvā: vietu radošam darbam vienā no skaistākajām Latvijas pilsētām Baltijas jūras krastā Ventspilī, iespēju dzīvot un strādāt Ventspils Mājā 4 nedēļas, atklāt Ventspili pilsētu, kur satiekas vēsture un rītdiena, un Baltijas jūras piekrasti vienu no skaistākajām un iedvesmojošākajām krasta līnijām Eiropā, satikties ar citiem rakstniekiem un tulkotājiem no Latvijas, Baltijas valstīm, Eiropas un pasaules, iespēju iesaistīties radošos sadarbības projektos festivālos, semināros. Ventspils Māja atvērta arī semināriem, konferencēm, pieredzes apmaiņas darbnīcām un cita veida radošiem pasākumiem.

entspils pilsētas dome, Komunālā pārvalde un būvuzņēmējs SIA “Pilsbūve” veiksmīgi vadījuši un īstenojuši bijušā pilsētas rātsnama, kas celts XVIII gadsimtā un atrodas Ventspils kultūrvēsturiskajā centrā blakus jaunajai bibliotēkai, restaurāciju un iekārtošanu. (Nama arhitekts un interjera veidotājs Ēriks Cērpiņš.) Ēka pārbūvēta, piemērota radošam darbam un literārām aktivitātēm, tur iekārtotas septiņas mājīgas rezidenču telpas, datortelpa ar 2 datoriem un interneta pieslēgumu, neliela lasītava, virtuve, bezmaksas autostāvvieta, neliels dārzs, ērtas atpūtas telpas un sauna. Tā nodota rakstnieku un tulkotāju rīcībā uz 40 gadiem. Mājā vienlaicīgi var uzturēties 9 rezidenti. Visas rezidentu telpas ir aprīkotas ar interneta pieslēgumu, bet telpās nav datoru un stacionāro telefonu. Ir divas divvietīgas rezidenču telpas. Divas rezidenču telpas ir pielāgotas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Rezidentiem ir pieejams viss sadzīvei nepieciešamais - gultas pārklāji, dvieļi, veļas mašīna, gludeklis, matu fēns, putekļu sūcējs, telpu tīrīšanas līdzekļi utt. Mājas virtuvē ir viss nepieciešamais ēst gatavošanai - divi ledusskapji, divas elektriskās plītis, tējas vārāmais, tosteris, trauku mazgājamā mašīna. Māla traukus Ventspils Mājai īpaši gatavoja mākslinieks Arnis Preiss. Īpaši jauka virtuvē ir ar malku kurināmā krāsns. Māja piedāvā rezidentiem arī izmantot divus velosipēdus. Mājā ir kamīnzāle nelieliem pasākumiem līdz 40 cilvēkiem, radošām darbnīcām, prāta vētrām. Pasākumu vajadzībām ir pieejams projektors, ekrāns, televizors, mūzikas atskaņotājs un biroja tehnika. Mājā ir kaķis Rudis. Informacija tiem, kam ir alerģija.

STAS PILSĒTA AR VAIRĀK KĀ 700 GADU SENU VĒSTURI Ventspils ir viena no Latvijas senākajām pilsētām. Tiek pieņemts, ka pilsēta pastāv kopš 1290. gada, jo šajā gadā vēstures dokumentos pirmo reizi minēta Livonijas ordeņa pils Ventspilī. Pils cēlāji Livonijas ordeņa brāļi Ventspils pili apdzīvoja Livonijas ordeņvalsts pastāvēšanas laikā (13. gadsimts 16. gadsimta vidus). Livonijas ordenis bija Vācu jeb Teitoņu ordeņa atzars Livonijā. 1442. gada dokumentā minēts, ka pilī dzīvo 7 bruņinieki, glabājas bruņojums 32 vīriem, ir 6 lielgabali un arī citi ieroči. Pils Ventas krastā stāv vēl šobaltdien, un tā ir vecākais viduslaiku cietoksnis Latvijā, kas saglabājies līdz mūsdienām tik pilnīgā telpiskā apjomā. Pašreiz pilī (Jāņa iela 17) atrodas Ventspils Muzejs. Pēc fasāžu restaurācijas 1997. gadā, ēka atguva savu 19. gadsimta izskatu. Pie pils pamazām veidojās pilsēta. Diemžēl viduslaiku ēkas (izņemot pili) nav saglabājušās. Vien ielu tīklojums ļauj nojaust, ka senākā pilsētas daļa atradusies starp Užavas, Skroderu, Lielās un Peldu ielām. Par viduslaikiem atgādina arī katoļu svēto Sofijas, Annas, Katrīnas un Ģertrūdes vārdos nosauktās ielas. Tās savus nosaukumus ieguvušas vēl līdz baznīcas reformācijai. Livonijas ordeņvalsts laikos Ventspils bija pazīstama kā ostas pilsēta, tā bija Ziemeļvācijas tirdzniecības pilsētu savienības Hanzas locekle. Livonijas ordeņvalstij nebija lemts pastavēt ilgāk par 16. gadsimta vidu. Mainoties varām, Ventspils kļuva par Polijai-Lietuvai pakļautās Kurzmes un Zemgales hercogistes sastāvdaļu. Hercogistes laikos pilsēta piedzīvoja pirmo ekonomisko uzplaukumu, kas notika Kurzemes hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1642 -1682). Tad pilsēta bija pazīstama ne tikai kā hercogistes galvenā osta, bet arī kā ievērojams kuģu būves un amatniecības centrs. Šajā laikā uzbūvēti vairāki desmiti tirdzniecības un kara kuģi. No Ventspils burenieki devās uz hercogistes kolonijām Gambiju un Tobago salu. Pilsētā saglabjājusies ēka (Tirgus laukumā 1), kas celta tieši hercoga Jēkaba valdīšanas laikā. Tiek uzskatīts, ka to cēlis Ventspils tirgotājs, rātskungs (iespējams, arī birģermeistars) Hanss Vandermans. Par to, ka ēka celta 1646. gadā liecina manierisma stila bareljefs (domājams, kamīna virsdaļa), kas iemūrēts kādas iekštelpas sienā. Uz tā rakstīts “Anno 1646, Renov. 1764”, un iniciāļi “H.W.”. 18. gadsimtā ēkas īpašnieks bijis tirgotājs Ulrihs Johans Brauns. Viņa laikā māja atjaunota, par ko liecina gadu skaitlis “1764” bareljefā. Poļu-zviedru kara laikā 1659. gadā Ventspils gandrīz pilnībā nodega, bet Ziemeļu kara laikā ievazātajā mēra epidēmijā 1710. gadā gāja bojā pilsētas iedzīvotāju vairums. Pēc nostāstiem, pilsētā palikušas tikai 7 ģimenes. 1795. gadā Kurzemes un Zemgales hercogisti iekļāva Krievijas impērijas sastāvā. Ventspils kļuva par Kurzemes guberņas pilsētu, kopš 1819. gada par apriņķa pilsētu. 19. gadsimta vidū sāka atdzīvoties osta, darbību atsāka kuģubūvētava. 19. gadsmita 50. gados Ventspilī bija jau ap 4400 iedzīvotāju. 19. gadsimta 80. gados pilsētas rāte tika nomainīta ar Krievijas pilsētām raskturīgo domi. Ventspilī pamazām ienāca krievu administrācijas pārstāvji, ierēdņi, militārpersonas, papildinot līdz tam vācisko pilsētnieku sastāvu. 19. gadsimta beigās Krievija nolēma modernizēt Ventspils ostu, vienlaikus izbūvējot dzelzceļa līniju Maskava-Ventspils-Ribinska. Ventspils kļuva par nozīmīgu Krievijas preču (galvenokārt labības un sviesta) eskportostu. Strauji izauga arī visa pilsēta iedzīvotāju skaits no 7 tūkstošiem 1897. gadā pieauga līdz 29 tūkstošiem 1914. gadā. 1918. gadā pēc valsts neatkarības palsudināšnanas Ventspils kļuva par Latvijas Republikas apriņķa pilsētu. 1921. gadā ievērojami paplašināja pilsētas teritoriju, pievienojot tuvējos ciemus. No 4,5 kvadrātkilometriem pilsētas teritorija izauga līdz 27,5 kvadrātkilomteriem. Latvijas brīvvalsts laikā dibināti zvejnieku kooperatīvi, celtas skolas un pilsētas slimnīca, atklāta Tautas konservatorija. 1939. gadā Ventspilī sāka būvēt bāzes Sarkanās armijas vajadzībām. PSRS armijas daļas ienāca Ventspilī saskaņā ar 1939. gada Latvijas PSRS līgumu. 1940. gadā Latvijas okupācija un iekļaušana PSRS sastāvā ventspilniekus skāra tāpat kā pārējos Latvijas iedzīvotājus. Tika nacionalizēti lielākie rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi, kā arī dzīvojamie nami. 1941. gada 14. jūnijā padomju vara no Ventspils deportēja tirgotājus, uzņēmējus inteliģences pārstāvjus, militārpersonas, mežziņus un mežsargus. Šī laika represijās Ventspils un apriņķis zaudēja ap 1000 iedzīvotāju. Represijas tuprinājās arī pēc 2. pasaules kara. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Tilta dārzā pie Ventas uzstādīja piemiņas zīmi padomju varas upuriem. Pēc 2. pasaules kara Ventspils turpināja attīstīties kā starptautisko kravu tranzīta centrs. 20 gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados Ventspils kļuva par lielāko PSRS naftas un naftas produktu eksportostu. 1961. gadā uzcēla naftas pārsūknēšanas bāzi, 70. gados ostas rūpnīcu. 1977. gadā sāka eksportēt akrilskābes nitrilu, 1978. gadā amonjaku, 1980. gadā metanolu. Daudz eskportēja arī sausās kravas, īpaši kālija sāli. 1963. gadā uzceltais dzelzbetona tilts pār Ventu tiek izmtots vēl šodien. Kopš Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas (1991.g.) notiek strauja Ventspils pilsētas un ostas attīstība. Mainās pilsētvide, Ventspils veidojas ne tikai par attīstītu tranzītostu, bet arī par iecienītu tūrisma vietu, ieinteresējot gan ar vēstures un arhitektūras objektiem, gan ar sporta iestādēm, dažādu atrakciju vietām, sakoptu pludmali. Tiek piesaistītas ārzemju investīcijas, veidojas jauni uzņēmumi... Informāciju sagatavoja Līga Gabrāne.

ams Ventspilī, kura pašreizējā adrese ir Annas ielā 13, celts XVIII gadsimtā kā pilsoņa dzīvojamais nams. Senākais zināmais Annas ielas pieminējums atrodams 1797. gada Ventspils kartē. Ielas nosaukums saglabājies nemainīgs vairākus gadsimtus, 1948. gadā tā pārdēvēta par Ugunsdzēsēju ielu. 1989. gadā atjaunots ielas vēsturiskais nosaukums. Spriežot pēc novērojumiem arheoloģiskajā kultūras slānī, kas ir vienīgais izziņas avots par apbūves senumu šajā pilsētas daļā, jādomā, ka pirms esošās apbūves kāda cita senāka šai gruntsgabalā diez vai bijusi. Ir apzināti rakstiskie avoti, kas liecina, ka tagadējā Tirgus laukuma apbūves sākumi attiecināmi jau uz XVII gadsimtu, arī iepriekšējais pilsētas rātsnams atradies Tirgus laukuma dienvidu malā. Ēkas attēls nav saglabājies, bet no rakstītām ziņām var izlobīt, ka tā bijusi vienstāva celtne ar simetrisku fasādi un nelielu tornīti vidusdaļā. Ilgstoši tika plānots tornītī uzstādīt pulksteni, bet, vai to arī izdarīja, nav zināms. Tagadējo Tirgus laukumu droši vien tolaik sauca par rātslaukumu. Tagadējā Rātslaukuma austrumu malā paceļas ev. lut. Nikolaja baznīca, uzbūvēta 1835. gadā. Baznīcu bija iecerēts būvēt jau apmēram 100 gadus agrāk, bet tās pabeigšanu XVIII gadsimtā aizkavēja kari un mēra epidēmija. Ilgu laiku tagadējās baznīcas vietā atradās nepabeigtā dievnama mūri, kas bija jānojauc, sākot jauno celtniecību. Tolaik tagadējo Rātslaukumu sauca par Štrauha laukumu. Acīmredzot, jau vismaz kopš XVIII gadsimta sākuma šī apkaime bija izvēlēta par reprezentablas apbūves vietu. Līdz XIX gadsimta vidum rātsnams atradās jau minētajā vietā pie Tirgus laukuma, bet ap 1850. gadu ēkas stāvoklis bija tik slikts, ka tā bija vai nu jāpamet, vai kapitāli jāremontē. Tad pilsētas rāte no Pētera fon Heikinga par 3 250 sudraba rubļiem nopirka māju pretī nesen uzceltajai baznīcai. Par Heikingu ģimeni ziņu maz, nav arī zināms, vai ēku cēlusi šī ģimene. Ir saglabājušās ziņas par kādu Ventspils hauptmani (1801-1827) Johanu Frīdrihu Kazimiru fon Heikingu, kurš miris 1827. gadā 75 gadu vecumā un tātad nav varējis celt namu tagadējā Annas ielā 13, un par Jakobīni, baronesi fon Heikingu, kas apprecējusi Ventspils zeltkali Krīgeru un mirusi 1855. gadā. Savukārt A. Rihtera "Kurzemes Adresu grāmatā par 1912. gadu" minēts barons A. Heikings. Tātad šī ģimene ilgstoši dzīvojusi Ventspilī, tomēr pilsoņu reģistrā, kas gan nav pilnīgs, XVIII gadsimtā nav nevienas atbilstošas kandidatūras mūs interesējošā nama būvētājam. XIX gadsimta beigās bija doma celt jaunu rātsnama ēku. Pazīstamais Liepājas pilsētas arhitekts (1871-1902) Pauls Makss Berči izstrādāja projektu, taču tas netika īstenots. Namā Annas ielā 13 Ventspils rāte, pēc tam Ventspils dome atradās līdz pat neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanai, jo nav ziņu, ka ķeizariskās Vācijas okupācijas laikā tā būtu atradusies citur. Pēc tam Ventspils pilsētas valde atradās Tirgus laukuma austrumu malā tagadējā tiesas namā Katrīnas ielā 14. 1927. gadā par 50 000 latu pilsēta nopirka citas Ventspils patrīciešu dzimtas Gūtšmitu celto dzīvojamo namu Kuldīgas ielā 2, kur pilsētas valde atradās līdz 1940. gadam. Nams Annas ielā 13 saistīts ar vairāku Ventspils kultūras iestāžu pirmsākumiem. Te jau kopš dibināšanas 1919. gadā atradās pilsētas bibliotēka, kura 1937. gadā beidzot apmetās savā pastāvīgajā mītnē Akmeņu ielā 2, ēkā, kuru šai vajadzībai pilsētas valde atpirka no Latvijas kredītbankas. Šajā ēkā tika izveidots arī vēlākais pilsētas muzejs 1928. gadā dibinātais Ventspils skolotāju arodbiedrības muzejs, kuru 1939. gadā pārcēla uz plašākām telpām Kuldīgas ielā 2 pilsētas valdes namā. Savukārt līdzšinējās bibliotēkas telpas vecajā rātsnamā atdeva ugunsdzēsējiem. Ugunsdzēsēju depo blakus rātsnamam atradās jau sen. Sākotnēji tā bija koka celtne, celta ap XIX gadsimta vidu, tajā izvietojās pilsētai piederošās ugunsdzēšanas ierīces. 1872. gadā depo celtni ar visām ierīcēm nodeva 1871. gadā dibinātajai Ventspils brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībai. 1937. gadā ēka bija jau savu laiku nokalpojusi un tās vietā uzcēla jaunu. Materiāls tapis sadarbībā ar Ventspils muzeju.