SRTM interneta lapa www.ventspilshouse.lv

инистерство культуры Латвии в сотрудничестве с Думой города Вентспилс и Латвийским литературным центром основало в 2006 году Международный дом писателя и переводчика, имея цель способствовать развитию литературы в Латвии, облегчить диалог культур и вовлечение латвийского литературного процесса в международный контекст, а также ускорить децентрализацию процесса развития латвийской литературы, обеспечивая соответствующую культурную среду в регионах Латвии.
Международный дом писателя и переводчика предлагает писателям и переводчикам всех стран:

место для творчества в одном из красивейших городов Латвии на побережье Балтийского моря – Вентспилсе;
возможность проживания и работы в Международном доме писателя и переводчика в течение 4 недель;
возможность получения поощрительной стипендии 320 EUR при проживании в течение 4 недель, благодаря поддержке Государственного фонда Капитала Культуры;
встречи с писателями и переводчиками из разных стран;
возможность участия в коллективных творческих проектах – фестивалях, семинарах.

Претендовать на возможность творческой работы и стипендию может любой профессиональный литератор, для чего требуется заполнить анкету.

Контактная информация:
ООО «Международный дом писателя и переводчика»
Ветспилс Улица Аннас, 13
LV – 3601 Латвия

Тел.: +371 63623595
Факс: +371 63623596
E-mail: ventspilshouse@ventspilshouse.lv

Ventspils Mājas vadītāja
Andra Konste
andra.konsteventspilshouse.lv
+371 29207353, +371 63623595

Ventspils Mājas projektu asistente
Juta Pīrāga
jutaipiragaigmail.com
+371 26407382

Kontakti
Ventspils Starptautiskā Rakstnieku
un tulkotāju māja
Annas iela 13, Ventspils, LV - 3601, Latvija
Tel. Nr. +371 63623595
Fakss: + 371 63623596
ventspilshouseventspilshouse.lv

Ventspils Mājas Starptautisko projektu koordinatore
Ieva Balode
ieva.balodeventspilshouse.lv
+371 26449426, fakss: +371 63623596

Ventspils Mājas grāmatvede
Iveta Līberga
iveta.libergaventspilshouse.lv
+371 26176424

Rekvizīti:
SIA "Starptautiskā Rakstnieku un
tulkotāju māja"
Reģistrācijas Nr. 41203024801

Swedbank
Konta Nr.
LV68TREL9220920000000

Swedbank
Konta Nr.
LV67HABA0551010754947

Ventspils Mājas Starptautisko projektu koordinatore
Inga Bodnarjuka-Mrazauskas
inga.bodnarjukagmail.com
Mob.tālr.: +371 25936493

Ventspils Mājas saimniecības vadītāja
Zeltīte Freiberga
zeltite.freibergaventspilshouse.lv
+371 26589712, +371 63623596

Rekvizīti:
SIA "Starptautiskā Rakstnieku un
tulkotāju māja"
Reģistrācijas Nr. 41203024801

Swedbank
Konta Nr.
LV68TREL9220920000000

Swedbank
Konta Nr.
LV67HABA0551010754947

Kontakti
Ventspils Starptautiskā Rakstnieku
un tulkotāju māja
Annas iela 13, Ventspils, LV - 3601, Latvija
Tel. Nr. +371 63623595
Fakss: + 371 63623596
ventspilshouseventspilshouse.lv

TIM logo

Elizabeta Lindnere

RADOŠĀS EIROPAS PROGRAMMAS

TRANSLATION IN MOTION PROJEKTĀ 2021. GADĀ

ATBALSTĪTA ELIZABETAS LINDNERES LITERĀRĀS TULKOŠANAS REZIDENCE VENTSPILS MĀJĀ

Elizabeta Lindnere Ventspilī viesosies 2021.gada augustā un septembrī , lai apgūtu latviešu valodu un tulkotu mūsdienu latviešu dzejniekus maķedoniešu valodā.

Viņa ir literārā tulkotāja, daudzvalodu tiešsaistes žurnāla SlovoKult :: Literatur / dibinātāja un redaktore, nelielas izdevniecības ar tādu pašu nosaukumu vadītāja un laikmetīgās mākslas biennāles :: SlovoKult :: literARtour dibinātāja un mākslinieciskā vadītāja. Piedalās dažādos starpkultūru sadarbības projektos ar kultūras apvienību Art Equilibrium (Gevgelija / Skopje).

Kā Elizabeta Kostadinovska viņa piedalās mākslas vidē kā daudzvalodu dzejniece, rakstniece, starpdisciplināra māksliniece un multimediju dzejas izpildītāja. Kopš 2006. gada dzīvo Berlīnē, dzimusi Skopjē (Ziemeļ Maķedonijā). Viņa publicē savus darbus žurnālos un uzstājas pasākumos. 2020. gadā izdeva divvalodu dzejas grāmatu (vācu un maķedoniešu), viņas teksti ir dzejas antoloģijās (eseja un īsproza) un turpina strādāt pie jauniem tekstiem (dzejoļu un prozas cikla) un mākslas darbiem. Viņas vizuālajos un eksperimentālajos darbos ir liela formāta kolāžas ar tekstu sērijā “Volksbühne” (jau izstādītas), divvalodu sērija “B. Šteina dekonstruētais romāns” un multimediju izrādes (ar dzeju, skaņu, mākslas darbu video un dažreiz deju).

Studējusi vācu valodu, literatūru un slāvu filoloģiju Skopjē (Dipl. Phil., 2001) un Regensburgā (M.A., 2005), kā arī vienu semestri Drēzdenē ar DAAD stipendiju (1999-2000). Pabeigusi tālākizglītību kultūras menedžmentā. Tulkojusi apmēram 30 grāmatas no vācu valodas maķedoniešu valodā (cita starpā: Tomass Bernhards, Bendžamins Šteins, Rainers Marija Rilke, Pols Celāns, Heiners Mīlers, H.C. Artmans, W.G. Sebalds, Judita Šalanska, Kristiāns Kraht ...). Saņēmusi vairākas balvas par tulkošanu un daudzus apbalvojumus un rezidences Vācijā (EÜK Straelen), Austrijā (ÖGL), Šveicē (Looren, Pro Hevetia), Latvijā (Ventspilī). Jaunāko apbalvojumu un atzinību ieguvusi 2021. gadā no Deutscher Übersetzerfonds. Viņa tulko dzeju vācu valodā, strādā arī ar angļu un serbu tulkojumiem.

Kopš 2018. gada viņa organizē laikmetīgās mākslas biennāli SlovoKult :: literARTour Gevgelijā, Skopjē (ar AE) un Berlīnē, un veido festivāla antoloģiju. Kopš 2020. gada sadarbībā ar Maķedonijas kultūras apvienību Art Equilibrium viņa rediģē daudzvalodu mākslas grāmatu sēriju - SlovoKult :: Slovoteka. Sērijā ir jau 4 nosaukumi un grāmatas ir pieejamas divās valstīs.

More: https://www.slovokult-literatur.de/index.php/lyrik/elizabeta-lindner-kostadinovska/

Vairāk par Translation in Motion

Tim footer

Šī mēneša rezidenti

	Eva Eglāja-Kristsone Eva Eglāja-Kristsone, literatūrzinātniece, vortāla Literatura.lv vadītāja, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktore. Pētnieciskās intereses saistās gan ar Aukstā kara perioda pētniecību un politisko procesu ietekmi uz literāro dzīvi un jaunradi, monogrāfija "Dzelzsgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti" 2015. gadā saņēma Latvijas Literatūras gada balvas speciālbalvu, gan 19., 20. gadsimta mijas literāro kultūru, sieviešu aktīvismu, rakstību un autobiogrāfisko žanru. Piedalījusies un iniciējusi vairākus radošus projektus, piemēram, izstādi "Pēcskaņas. Populārā kultūra 19. un 20. gadsimta mijā Latvijā", E. Treimanim-Zvārgulim veltīto pasākumu ciklu "Zvārguļa festivāls", kultūrvēsturisku platformu #Grosvaldi, sastādītāja un ievada autore īsprozas krājumam "The Book of Riga" (Comma Press, 2018). Rakstnieku rezidencē taps ievads latviešu sieviešu prozas antoloģijai angļu valodā (Dedalus, 2022).
	Kevins M. F. Plats (foto autors: Arkādijs Dragomoščenko) Krievu un latviešu dzejas atdzejotājs, atdzejojis Ulda Bērziņa un Dmitrija Kuzmina dzeju, kā arī tekstgrupas Orbita, ko veido Semjons Haņins, Arturs Punte, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs, darbus. Papildus viņš ir atdzejojis Aleksandra Skidana, Arkādija Dragomoščenko, Dmitrija Goļinko, Jekaterinas Simonovas, Šamšada Abdullajeva, Gaļinas Rimbu, Keti Čuhrova un citu dzeju, esejas un dramatiskās etīdes. Plats ir dzejas krājuma Hit Parade: The Orbita Group (Ugly Duckling Press, 2015) redaktors un atdzejotājs, kā arī Kuzmina dzejas krājuma līdzredaktors ar Polinu Barskovu. Viņš ir arī dzejas tulkošanas simpozija “Tava valoda mana auss” dibinātājs un rīkotājs (https://web.sas.upenn.edu/yourlanguagemyear/). Plats ir Edmund J. And Louise V. Kahn Pensilvānijas universitātes humanitāro zinātņu profesors un dzīvo Filadelfijā.
	Ieva Samauska Ieva Samauska studējusi žurnālistiku Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē un desmit gadus srādājusi žurnālā „Ieva”, kad arī sākusi rakstīt savus pirmos darbus. 2004. gadā iznāca viņas pirmā grāmata „Starp diviem sirdspukstiem”, vienīgā pieaugušo auditorijai. Visas pārējās līdz šim laikam iznākušās 27 grāmatas rakstītas bērniem. Tās vairākkārt nominētas J. Baltvilka Starptautiskajai balvai literatūrā, kā arī guvušas atzinību Bērnu žūrijas vērtējumā
	Džeids Vils Džeids Vils (Jayde Will) (1978) ir literatūras tulks. Ieguvis Tartu universitātes maģistra grādu somugru valodniecībā. Viņa tulkojumi no latviešu, lietuviešu un igauņu autoriem ir publicēti daudzos žurnālos, tostarp Poetry Review, Trafika un Mantis, kā arī tādās antoloģijās kā Dedalus Book lietuviešu literatūru un vairākās Eiropas daiļliteratūras antoloģijās. Viņš ir tulkojis arī daudzu filmu subtitrus, tostarp lietuviešu klasiku The Devil’s Bride un godalgoto Vanishing Waves.
	Evija Gulbe Evija Gulbe (1979) ir latviešu bērnu dzejniece un rakstniece. Kopš 2011. gada izdotas astoņas E. Gulbes grāmatas bērniem. Viņas grāmata «Koko un Riko» (2011) godalgota konkursā «Zvaigznes grāmata 2010. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem» un lasīšanas veicināšanas programmā «Bērnu un jauniešu žūrija 2012». 2019. gadā grāmatu sērija “Koko un Riko” saņēmusi “Autoratlīdzības bezgalības balvu”. 2017. gadā Latvijas Leļļu teātrī iestudētas izrādes «Koko un Riko» un «Koko un Riko. Piedzīvojums ziemā». 2017. gadā uzņemta Latvijas Rakstnieku savienībā. Kopš 2018. gada Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes valdes locekle.
	Sandra Ratniece (foto autors: Toms Ratnieks) Literatūrzinātniece, literatūrkritiķe, dzejniece, dzimusi 1969. gadā, Rīgā, rīdziniece. 2011. gadā ieguvusi filoloģijas doktora zinātnisko grādu, aizstāvot promocijas darbu „Jūgendstila poētikas iezīmes latviešu literatūrā laika posmā no 20. gs. sākuma līdz Pirmajam pasaules karam”. Sandra Ratniece ir Latvijas Rakstnieku savienības valdes locekle, Aleksandra Čaka biedrības un Rīgas Latviešu biedrības biedre, kā arī aktīvi iesaistās citos kultūras, īpaši literatūras procesos. Viņa ir jauniešu literārā semināra „Aicinājums” vadītāja, pasniedzēja, izveidojusi un vadījusi LRS mēnešrakstu „konTEKSTS”. 2020. gadā iznācis viņas dzejas debijas krājums „Šķietami klusu”. Šobrīd Sandra Ratniece strādā pie promocijas darba sagatavošanas izdošanai, kā arī top dzejoļi otrajam dzejas krājumam un stāsti.
	Linda Lošina (foto Sandra Lielmeža) Linda Lošina (1978) – Bērnu grāmatu ilustratore. Ilustrējusi septiņas Evijas Gulbes sarakstītas un Zvaigzne ABC izdotas grāmatas. Pirmā ilustrētā grāmata “Koko un Riko” (2011) saņēmusi balvas konkursā “Zvaigznes grāmatas: Oriģinālā latviešu daiļliteratūra bērniem un jauniem pieaugušajiem” (2010) un lasīšanas veicināšanas programmā “Bērnu žūrija” (2012). Tai ir tapuši trīs turpinājumi, vairākas krāsojamās darba grāmatas un divas izrādes Latvijas Leļļu teātrī. 2019. gadā par grāmatu sēriju Koko un Riko saņemta Autortiesību bezgalības balva. Ilustrētas grāmatas: Koko un Riko (2011), Lilalla un viņas pigoriņi (2013), Dzejolēni (2013), Bizbizmāsiņa (2015), Koko un Riko jaunie piedzīvojumi (2016), Koko un Riko uzvedas kā eņģelīši (2017), Koko un Riko skolas zvaigznes (2020).
	Aiva Birbele Komiķe, kura raksta lugas un scenārijus. Sarakstītas vairāk kā desmit lugas, zināmākās - ,,Sieviete kā konfekte”, ,,Mačo”, ,,Kapusvētku PR”, ,,Tāda es esmu”, kā arī scenāriji seriāliem ,,Māja pie ezera” , ,,Terapeite bez grāda” un ,,Emīlija.Latvijas preses karaliene”. Ir pat viena grāmata ,,Zelta sietiņa zelta graudi”. Brīvajā laikā izmanto savu aktrises diplomu un spēlē filmās, kā arī plosās pa skatuvi ,,Sieviešu Stendapa” šovos.
	Evita Hofmane Strādāju projektu vadības un sabiedrisko attiecību jomā. Esmu žurnāliste. 2017. gadā absolvēju „Literārās Akadēmijas” Prozas meistardarbnīcu. Piedalījos „Prozas lasījumos”. Īsprozas publikācijas Latvijas Rakstnieku savienības mēnešrakstā „konTEKSTS”, literatūras un filozofijas interneta žurnālā „Punctum”, rakstu krājumā kultūrai un brīvai domai „Jaunā Gaita”, žurnālā „Domuzīme” un laikraksta „Latvijas Avīze” pielikumā „Kultūrzīmes”. 2019. gadā saņēmu Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta balvu “Baltais zvirbulis” par sadarbībā ar kolēģiem veiksmīgi realizētu projektu „100 grāmatas bērniem”. Izdevniecībā „Latvijas Mediji” sagatavošanā mans pirmais stāstu krājums „Durvis”. Ventspilī turpināšu rakstīt garāku prozas darbu.
	Kirill Kobrin Kirill Kobrin (1964) – Russian writer and historian. Born in Gorky (now Nizhny Novgorod), graduated from the local University. PhD in Medieval History. Fourteen years was working as a lecturer at Nizhny Novgorod Pedagogical University. Since 2000 Kobrin has lived in Europe. He spent 13 years in Prague as a broadcaster and managing editor of Radio Free Europe/Radio Liberty (Russian Service). At the same time Kobrin continued to work as a professional historian, academic editor and writer: 2000—2006 – he was a member of editorial staff of “Novoye Literaturnoye Obozreniye” (“New Literary Review”, journal of philology and literary history), since 2006 Kobrin works as an contributing editor of “Neprikosnovenny Zapas” (Emergency Rations, journal of social and cultural anthropology and political theory). Co-founder and co-editor of post(non)fiction art-literary online project (http://postnonfiction.org). Author of 26 books of fiction and non-fiction prose, academic research – and of numerous publications in Russian and European media. His books and essays have been translated into English, Latvian, Ukrainian, Lithuanian, German, French, Italian, Dutch, Turkish, Chinese. For 18 years Kirill Kobrin had lived in Prague, London, Chengdu and now he lives in Riga.
	Maruta Pranka LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece un Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas «Dzīvesstāsts» biedre. No 1994. gada strādā LU Filozofijas un socioloģijas institūtā ar mutvārdu vēstures pētījumiem. Publikācijas zinātniskos žurnālos, rakstu krājumos latviešu, igauņu, angļu, krievu valodās. Publikācijas: M.Pranka, Ieguvumi un zaudējumi; veiksmes un neveiksmes izpausmes dzīvesstāstos. Piederēt un atšķirties: romu, krievu un latviešu dzīvesstāsti Latvijā, (kolektīvā monogrāfija)V. Skultāne (red.), LU, Rīga, 2017, 155.-177.lpp. M.Pranka, ”Kultūras vērtību pārmantojums sieviešu dzīvesstāstos”, krājumā ”Vērtības: Latvija un Eiropa, Filosofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 2016, M. Pranka, „We did not Tell Anything to the Strangers” Communication between Private and Soviet Public Space, in Oral History:Dialogue with Society /Mutvārdu vēsture: Dialogs ar sabiedrību, I.Garda-Rozenberga (ed.), Riga, 2013, 188-194 M.Pranka, Biogrāfiskais pārrāvums kā pieredze dzīves gājumā. Kolektīvā monogrāfija: Mutvārdu vēsture: dzīvesstāsts un pašapziņa, I.Garda-Rozenberga (red.). Rīga, 2012, LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācija Dzīvesstāsts, 58-77.lpp. M. Pranka, „ЗНАЧЕНИЕ БИОГРАФИЧЕСКИХ ИССЛЕДОВАНИЙ В ПЕРИОД СОЦИАЛЬНО-ЭКОНОМИЧЕСКОГО КРИЗИСА” in „Partnerstwo i wspolpraca a kryzys gospodarczo-spoleczny w Europie Šrokowej i wschodniej”, tom II, pod redakcja Slavomira Prtyckiego, Katolocki Uniwersitet Lubelski Jana Pawla II, Wydawnictwo KUL, Lublin, , 2010, 785 – 791 M. Pranka,”Methodological Approach Aspects in Researching Social Processes and Situation of Children in Risk” krājumā „Collection of Scientific Papers 2009”, RSU, 2010, 216 – 219. M.Pranka, „Migratsioon versus kodu: vaateid ühele uurimisprojektile”, in „Maetagused” 43, red. Koiva M & Kuperjanov A., Tartu, 2009, 85 - 104lpp. Publikācijas internetā M. Pranka, Researching Place and People. SHS Web of Conferences 7th International Interdisciplinary Scientific Conference SOCIETY, HEALTH, WELFARE Rīga, 2018; https://www.shs-conferences.org/.../shsconf_shw2020_03007... M. Pranka, Biographical Disruption and Factors Facilitating Overcoming It. Proceedings of Conference “Society.Health.Welfare 2016” SHS WoC https://www.shs-conferences.org/.../contents/contents.html
	Lelde Kovaļova Romānu "Bezvēsts pazudušās" ( 2019), " Svešinieki" ( 2020) un " Šoseja" ( 2021) autore. Romānus detektīva un trillera žanrā izdod "Latvijas Mediji". "Literārās akadēmijas" prozas meistardarbības absolvente. Mācījusies pie Ingas Žoludes. Pēc debijas romāna motīviem uzņemts seriāls ar izcilu Latvijas aktieru dalību. Maģistra grāds audiovizuālajā mēdiju mākslā. Plāno sākt darbu pie ceturtā romāna.
	Rolanda Bula Rolanda Bula (īstajā vārdā Rolande Bebere). Dzimusi 16.08.1964. Izglītība: Latvijas Policijas akadēmija. Maģistra grāds tiesību zinātnēs. Strādājusi Valsts policijā dažādos amatos, arī par izmeklētāju. No 2014. gada izdienas pensijā, individuāli praktizējoša juriste. Literārā darbība: Rakstīt sākusi 48 gadu vecumā. Izdoti seši romāni: detektīvromāns "Klusēšanas varā" (“Jumava”, 2014), satīrisks romāns "Brīvmūrnieka trīs vēlēšanās" (“Zvaigzne ABC”, 2015), vēsturisks romāns "Atpakaļceļš (“Latvijas Mediji”, 2018) – “Lata” romānu konkursa 3. vieta, detektīvromāns "Stopētāju lieta" (“Zvaigzne ABC”, 2018), mūsdienu romāns "Upes laiks" (“Latvijas Mediji”, 2019, “Vakara romānu” konkursa 3. vieta), detektīvromāns "Sīnāja kalna lieta" (“Latvijas Mediji”, 2020). Tukuma literātu apvienības biedre, pabeigusi Literārās akadēmijas kursus (2018).

Valodas Māja Filmas režisore Ināra Kolmane, scenārija un teksta autore Nora Ikstena, operators Ints Žodziņš. Montāžas režisors Jānis Juhņēvičs un skaņu režisore Kristīne Zolotorenko. Filma tapusi pateicoties Ventspils pilsētas domes atbalstam.
Mājas 10 gadu jubileja 2016.gadā
Mājas 5 gadu jubileja 2011.gadā
Rudens 2020
	Vatsons un ēnas.

IA “Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja” ir bezpeļņas organizācija, kuras izveides mērķis ir radīt Latvijā daudzfunkcionālu starptautisku rakstnieku un tulkotāju centru, kas veicinātu literatūras attīstību, sekmētu starpkultūru dialogu un Latvijas literāro procesu iekļaušanos starptautiskā apritē, kā arī veicinātu literatūras attīstības procesa decentralizāciju Latvijā, attīstot atbilstošu kultūrvidi arī Latvijas reģionos. Ideja izveidot šādu vietu Latvijā pieder rakstniecei Norai Ikstenai, to atbalstīja kultūras ministre Helēna Demakova, atrodot veiksmīgu sadarbības risinājumu ar Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu un Latvijas Literatūras centra direktori Martu Dziļumu. Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju jeb Ventspils Māja ir vieta literātu radošam darbam. 2005. gada valsts budžetā tika atvēlēti līdzekļi ēkas rekonstrukcijai un iekārtošanai radošās rezidences vajadzībām. Kultūras ministrija no valsts budžeta 2006. gadam piesaistījusi LVL 85 000 Mājas darbības uzsākšanai un nodrošināšanai. Finansējums Mājas darbības pamatfunkciju nodrošināšanai tiek plānots ik gadus. Valsts kultūrkapitāla fonds kultūras programmu konkursā katru gadu Ventspils Mājai piešķir finansējumu radošā procesa nodrošinājumam. Papildus finansējums Mājas literāro pasākumu nodrošināšanai un stipendijām ir pateicoties Nordic Culture Point Ziemeļvalstu-Baltijas valstu Rezidenču atbalsta programai kopš 2009. gada līdz 2020.gadam. Ventspils Māja rakstniekiem un tulkotājiem piedāvā: vietu radošam darbam vienā no skaistākajām Latvijas pilsētām Baltijas jūras krastā Ventspilī, iespēju dzīvot un strādāt Ventspils Mājā 4 nedēļas, atklāt Ventspili pilsētu, kur satiekas vēsture un rītdiena, un Baltijas jūras piekrasti vienu no skaistākajām un iedvesmojošākajām krasta līnijām Eiropā, satikties ar citiem rakstniekiem un tulkotājiem no Latvijas, Baltijas valstīm, Eiropas un pasaules, iespēju iesaistīties radošos sadarbības projektos festivālos, semināros. Ventspils Māja atvērta arī semināriem, konferencēm, pieredzes apmaiņas darbnīcām un cita veida radošiem pasākumiem.

akstnieki un tulkotāji bieži mēdz apgalvot, ka viņu īstās mājas ir valoda. Lai kādās mēlēs viņi runātu un radītu, lai kur dzīvotu, lai kur ceļotu, patiesi, vienīgās viņu īstās mājas ir valoda. Vienlaikus racionāls un iracionāls brīnums, kas palīdz pārradīt realitāti. Izteikt, stāstīt savu un pasaules pieredzi dzejā, prozā, dramaturģijā, tulkojumos... Angļu rakstniece Virdžīnija Vulfa uzskatīja, ka no laicīgās pasaules labumiem nekas daudz, lai radītu, rakstniekam nav vajadzīgs, tikai nauda un sava istaba. Mūsdienu pasaulē, kurā rakstnieks kā ikviens sabiedrības pilsonis ir ierauts ikdienas nervozajā plūdumā, šī vajadzība saasinājusies kā jelkad. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka tik iecienītas un mīlētas īpaši Eiropā kļuvušas rakstnieku un tulkotāju radošās mājas. Uz brīdi tu esi prom no ierastās dzīves, prom no ikdienas un saistošiem dzīves pienākumiem un atļaujies dārgo prieku būt pilna laika rakstniekam. Tu pārradi realitāti un esi kopā ar saviem domubiedriem, brāļiem un māsām valodā, un tevi pārņem mierinoša sajūta, ka ir daudz tādu šajā racionālajā un pragmātiskajā pasaulē, kas velta sevi grūtajam, skaistajam un ekskluzīvajam valodas darbam. Visbijas mājai Gotlandē, Lediga mājai Amerikā, Casa Pantrova Šveicē, Kesmu mājai Igaunijā un daudzām, daudzām citām tagad pievienojas Ventspils rakstnieku un tulkotāju māja Latvijā. Šeit plašajā pasaules kartē ir vēl viens punkts, kur dzīvo valoda, kur satiekas pieredzes, kas katra savā valodā stāsta to pašu mūžseno mistēriju, kurā piedalās dzīve, nāve un mīlestība. Bijusī vēsturiskā rātsnama māja, kas atrodas laukumā starp atjaunoto pilsētas bibliotēku un luterāņu baznīcu pārtapusi rakstnieku un tulkotāju mājā, dodot iespēju strādāt un satikties domubiedriem no visas plašās pasaules. Radīšanas celles, mūsdienīgi aprīkotas, tomēr nezaudējušas vēstures pieskārienu gatavas mājīgi uzņemt valodas ceļiniekus. Mājas iekšējais dārzs un šķīstītava jeb pirts patiesi rada sajūtu, ka pašam rakstīšanas procesam ir kāds sakars ar ticību, dievišķām atklāsmēm un padošanos grēcīgiem priekiem. Te viss ir vienuviet vientulība un sarunas, darbs un atelpa, dienišķā maize un vīns. Darba nogurdināts šīs mājas iemītnieks var doties klejojumos pa Ventspili sakoptu piejūras pilsētu, kuras katrā mājā, ieliņā, sētā un laukumā pagātne ir tikpat svarīga kā nākotne. Un, izgājis cauri zaļam parkam, valodas ceļinieks pēkšņi attopas jūras krastā. Un viņam ir brīvība doties, kurp acis rāda, uz vienu vai otru pusi kilometriem tālu stiepsies skaista, baltu smilšu krasta līnija. Tikai debesis, jūra vienā, zaļa meža strēle otrā pusē un gājējs, kas min krasta smilti un atbrīvo savas domas radīšanas mirklim. Kas zina, varbūt tieši te, Ventspils valodas mājā, taps šī gadsimta skaistākie valodas dzīves un mīlestības stāsti. Lai top! Nora Ikstena Lasīt vairāk

IA “Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja” ir bezpeļņas organizācija, kuras izveides mērķis ir radīt Latvijā daudzfunkcionālu starptautisku rakstnieku un tulkotāju centru, kas veicinātu literatūras attīstību, sekmētu starpkultūru dialogu un Latvijas literāro procesu iekļaušanos starptautiskā apritē, kā arī veicinātu literatūras.. attīstības procesa decentralizāciju Latvijā, attīstot atbilstošu kultūrvidi arī Latvijas reģionos. Ideja izveidot šādu vietu Latvijā pieder rakstniecei Norai Ikstenai, to atbalstīja kultūras ministre Helēna Demakova, atrodot veiksmīgu sadarbības risinājumu ar Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu un Latvijas Literatūras centra direktori Martu Dziļumu. Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju jeb Ventspils Māja ir vieta literātu radošam darbam. 2005. gada valsts budžetā tika atvēlēti līdzekļi ēkas rekonstrukcijai un iekārtošanai radošās rezidences vajadzībām. Kultūras ministrija no valsts budžeta 2006. gadam piesaistījusi LVL 85 000 Mājas darbības uzsākšanai un nodrošināšanai. Finansējums Mājas darbības pamatfunkciju nodrošināšanai tiek plānots ik gadus. Valsts kultūrkapitāla fonds kultūras programmu konkursā katru gadu Ventspils Mājai piešķir finansējumu radošā procesa nodrošinājumam. Papildus finansējums Mājas literāro pasākumu nodrošināšanai un stipendijām ir pateicoties Nordic Culture Point Ziemeļvalstu-Baltijas valstu Rezidenču atbalsta programai kopš 2009. gada līdz 2020.gadam. Ventspils Māja rakstniekiem un tulkotājiem piedāvā: vietu radošam darbam vienā no skaistākajām Latvijas pilsētām Baltijas jūras krastā Ventspilī, iespēju dzīvot un strādāt Ventspils Mājā 4 nedēļas, atklāt Ventspili pilsētu, kur satiekas vēsture un rītdiena, un Baltijas jūras piekrasti vienu no skaistākajām un iedvesmojošākajām krasta līnijām Eiropā, satikties ar citiem rakstniekiem un tulkotājiem no Latvijas, Baltijas valstīm, Eiropas un pasaules, iespēju iesaistīties radošos sadarbības projektos festivālos, semināros. Ventspils Māja atvērta arī semināriem, konferencēm, pieredzes apmaiņas darbnīcām un cita veida radošiem pasākumiem. Lasīt vairāk

entspils pilsētas dome, Komunālā pārvalde un būvuzņēmējs SIA “Pilsbūve” veiksmīgi vadījuši un īstenojuši bijušā pilsētas rātsnama, kas celts XVIII gadsimtā un atrodas Ventspils kultūrvēsturiskajā centrā blakus jaunajai bibliotēkai, restaurāciju un iekārtošanu. (Nama arhitekts un interjera veidotājs Ēriks Cērpiņš.) Ēka pārbūvēta, piemērota radošam darbam un literārām aktivitātēm, tur iekārtotas septiņas mājīgas rezidenču telpas, datortelpa ar 2 datoriem un interneta pieslēgumu, neliela lasītava, virtuve, bezmaksas autostāvvieta, neliels dārzs, ērtas atpūtas telpas un sauna. Tā nodota rakstnieku un tulkotāju rīcībā uz 40 gadiem. Mājā vienlaicīgi var uzturēties 9 rezidenti. Visas rezidentu telpas ir aprīkotas ar interneta pieslēgumu, bet telpās nav datoru un stacionāro telefonu. Ir divas divvietīgas rezidenču telpas. Divas rezidenču telpas ir pielāgotas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Rezidentiem ir pieejams viss sadzīvei nepieciešamais - gultas pārklāji, dvieļi, veļas mašīna, gludeklis, matu fēns, putekļu sūcējs, telpu tīrīšanas līdzekļi utt. Mājas virtuvē ir viss nepieciešamais ēst gatavošanai - divi ledusskapji, divas elektriskās plītis, tējas vārāmais, tosteris, trauku mazgājamā mašīna. Māla traukus Ventspils Mājai īpaši gatavoja mākslinieks Arnis Preiss. Īpaši jauka virtuvē ir ar malku kurināmā krāsns. Māja piedāvā rezidentiem arī izmantot divus velosipēdus. Mājā ir kamīnzāle nelieliem pasākumiem līdz 40 cilvēkiem, radošām darbnīcām, prāta vētrām. Pasākumu vajadzībām ir pieejams projektors, ekrāns, televizors, mūzikas atskaņotājs un biroja tehnika. Mājā ir kaķis Rudis. Informacija tiem, kam ir alerģija.

BIBLIOTĒKA

REZIDENTU ISTABA

ĒDAMISTABA

PIRTS TELPA

Residency program

Based on European and world experience in promoting creative processes and ensuring international literary circulation, the Ministry of Culture of the Republic of Latvia in cooperation with the city of Ventspils and with a financial support by the State Culture Capital Foundation has implemented an ambitious project - the International Writers’ and Translators’ House in Ventspils.

Ventspils House offers writers and translators: a place for creative work in one of the most beautiful Latvian cities on the Baltic coast in Ventspils, an opportunity to live and work in Ventspils House for 4 weeks, meet other writers and translators, an opportunity to get involved in creative cooperation projects at festivals and seminars.

Latvian authors, Latvian literary translators, foreign fiction translators, foreign authors, Latvian and foreign researchers whose research work is related to literature have the opportunity to apply for creative work at the International Writers’ and Translators’ House.

Application forms are available on the website of the International Writers’ and Translators’ House. Applications are accepted electronically and by post.

The application includes: an application form with information about the applicant's autobiography, a description of the intended creative work and the planned period of residence (it is desirable to apply for the residence no later than 2 months before the planned start of residence).

Applications from potential residents are accepted and evaluated by an expert commission set up by the International Writers’ and Translators’ House. The Commission shall examine the applications and take a decision as necessary, but at least once every two months. The International Writers’ and Translators’ House makes an agreement with the selected resident on the scholarship and the material values, which are made available to him for the duration of the residence.

The funding of the residency program consists of State Culture Capital Foundation support (scholarship 320 EUR for 4 weeks) for creative work at the International Writers’ and Translators’ House, the award of which is decided by the Commission of Experts.

A report on the time spent at the International Writers’ and Translators’ House and the creative work performed must be submitted to the resident within 10 (ten) working days after the end of the residence. The administration of the International Writers’ and Translators’ House has the right to request a refund if the resident has not complied with the internal rules of the International Writers’ and Translators’ House and has not performed appropriate creative work. There are separate rules for cases where a writer is late or absent, as well as special internal rules in the event of a pandemic.

Translators’ program

The Ministry of Culture program is being implemented to promote the translation of Latvian literature.

The program promotes the identification and involvement of professional translators in the studies of the Latvian language in order to translate Latvian literature.

The aim of the translators’ program is to enable foreign translators to improve their knowledge of the Latvian language while residing in order to promote the translation of high-quality original works of Latvian literature into other languages.

Foreign translators who translate or plan to translate Latvian literature have the right to submit applications for the Translators' Residence Program competition.

The application form for the translator residency program is accepted electronically (ventspilshouse@ventspilshouse.lv) and by post (Annas Street 13, Ventspils LV-3601) throughout the calendar year. The application form is also available on the website www.ventspilshouse.lv. In addition to the application form, it is necessary to submit a motivation letter describing why you want to participate in the Translators' Residence program, indicate the list of Latvian literary works translated so far, as well as mention future intentions in translating Latvian literature.

In February-April 2021, Swedish translator Jonas Stenbacka participated in the program with the support of the Swedish-Latvian cooperation fund.

Jonas Stenbacka

In May-June 2021 with the support of the Ministry of Culture has arrived US translator Kevin M.F. Platt.

Kevim Platt

In August and September 2021, Italian translator Margherita Carbonaro plans to participate in the program who has already published three books of Latvian literature in Italian - Noras Ikstena's "Mother's Milk" and Zigmunds Skujiņš's "Flesh Colors Dominoes", Regina Ezera “Well” and who is currently translating Reginas Ezera’s "Man Needs a Dog".

So far, the following translators have participated in the translation program with the support of MoC: Jose Reina Luis Palazon (Spain), Margherita Carbonaro (Italy), Jayde Will (America), Maya Gogoladze (Georgia), Olga Anna Wieviora (Poland), Alexander Filuyta (Germany) and Emmanuele Sandron (Belgique), Anja Lampela (Finland), Ryan wan Winkle (Great Britain, Sven Otto, Lil Reif (Germany), Rhys Trimble (Great Britain), Richard O'Brien (GB)

	Ieva Kolmane Translator and literary critic, lecturer. Editor-in-Chief of the literary monthly "Karogs" (2003-2011) and Chairwoman of the Latvian Writers' Union (2005-2011), currently a public relations specialist at AKKA / LAA.
	Gundega Repše Writer, publicist. Graduated from the Department of Art History and Theory of the Latvian Academy of Arts. She has worked in the magazine "Liesma", in the newspapers "Labrīt", "Izglītība un Kultūra", in the literary monthly "Karogs". One of the brightest representatives of Latvian prose of the 90s. Author of several novels, collections of stories, biographical works, essays and documentary prose books. Actively involved in cultural and social life processes.
	Svens Kuzmins Writer, actor, artist. Author of the collection of stories "City Shamans" (2016) and the novel "Hohma" (2019). Director and actor of the Ethics Theater "Nerten", creator of the radio show "Dear Readers. Etudes on Literature". Sven Kuzmin's stories have been translated into English, Russian, Lithuanian, Estonian and Spanish.
	Aleksandrs Zapoļs Poet, translator. Has been publishing poetry in the Latvian and Russian press since the late 1990s. Since 1999 he has been working in the text group "Orbīta" of Russian poets, created almanacs "Orbīta" (since 2000), participated in poetry readings and performances in various countries. Translated the poetry of Latvian poets into Russian.
	Dens Dimiņš Translates fiction from French, Icelandic, Greek, Italian, Bulgarian, Dutch, German, Russian and Albanian. His translations into Latvian are highly esteemed. They include Sjón's The Blue Fox from Icelandic, as well as the novels of Michel Houellebecq, Louis-Ferdinand Céline and others.

STAS PILSĒTA AR VAIRĀK KĀ 700 GADU SENU VĒSTURI Ventspils ir viena no Latvijas senākajām pilsētām. Tiek pieņemts, ka pilsēta pastāv kopš 1290. gada, jo šajā gadā vēstures dokumentos pirmo reizi minēta Livonijas ordeņa pils Ventspilī. Pils cēlāji Livonijas ordeņa brāļi Ventspils pili apdzīvoja Livonijas ordeņvalsts pastāvēšanas laikā (13. gadsimts 16. gadsimta vidus). Livonijas ordenis bija Vācu jeb Teitoņu ordeņa atzars Livonijā. 1442. gada dokumentā minēts, ka pilī dzīvo 7 bruņinieki, glabājas bruņojums 32 vīriem, ir 6 lielgabali un arī citi ieroči. Pils Ventas krastā stāv vēl šobaltdien, un tā ir vecākais viduslaiku cietoksnis Latvijā, kas saglabājies līdz mūsdienām tik pilnīgā telpiskā apjomā. Pašreiz pilī (Jāņa iela 17) atrodas Ventspils Muzejs. Pēc fasāžu restaurācijas 1997. gadā, ēka atguva savu 19. gadsimta izskatu. Pie pils pamazām veidojās pilsēta. Diemžēl viduslaiku ēkas (izņemot pili) nav saglabājušās. Vien ielu tīklojums ļauj nojaust, ka senākā pilsētas daļa atradusies starp Užavas, Skroderu, Lielās un Peldu ielām. Par viduslaikiem atgādina arī katoļu svēto Sofijas, Annas, Katrīnas un Ģertrūdes vārdos nosauktās ielas. Tās savus nosaukumus ieguvušas vēl līdz baznīcas reformācijai. Livonijas ordeņvalsts laikos Ventspils bija pazīstama kā ostas pilsēta, tā bija Ziemeļvācijas tirdzniecības pilsētu savienības Hanzas locekle. Livonijas ordeņvalstij nebija lemts pastavēt ilgāk par 16. gadsimta vidu. Mainoties varām, Ventspils kļuva par Polijai-Lietuvai pakļautās Kurzmes un Zemgales hercogistes sastāvdaļu. Hercogistes laikos pilsēta piedzīvoja pirmo ekonomisko uzplaukumu, kas notika Kurzemes hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1642 -1682). Tad pilsēta bija pazīstama ne tikai kā hercogistes galvenā osta, bet arī kā ievērojams kuģu būves un amatniecības centrs. Šajā laikā uzbūvēti vairāki desmiti tirdzniecības un kara kuģi. No Ventspils burenieki devās uz hercogistes kolonijām Gambiju un Tobago salu. Pilsētā saglabjājusies ēka (Tirgus laukumā 1), kas celta tieši hercoga Jēkaba valdīšanas laikā. Tiek uzskatīts, ka to cēlis Ventspils tirgotājs, rātskungs (iespējams, arī birģermeistars) Hanss Vandermans. Par to, ka ēka celta 1646. gadā liecina manierisma stila bareljefs (domājams, kamīna virsdaļa), kas iemūrēts kādas iekštelpas sienā. Uz tā rakstīts “Anno 1646, Renov. 1764”, un iniciāļi “H.W.”. 18. gadsimtā ēkas īpašnieks bijis tirgotājs Ulrihs Johans Brauns. Viņa laikā māja atjaunota, par ko liecina gadu skaitlis “1764” bareljefā. Poļu-zviedru kara laikā 1659. gadā Ventspils gandrīz pilnībā nodega, bet Ziemeļu kara laikā ievazātajā mēra epidēmijā 1710. gadā gāja bojā pilsētas iedzīvotāju vairums. Pēc nostāstiem, pilsētā palikušas tikai 7 ģimenes. 1795. gadā Kurzemes un Zemgales hercogisti iekļāva Krievijas impērijas sastāvā. Ventspils kļuva par Kurzemes guberņas pilsētu, kopš 1819. gada par apriņķa pilsētu. 19. gadsimta vidū sāka atdzīvoties osta, darbību atsāka kuģubūvētava. 19. gadsmita 50. gados Ventspilī bija jau ap 4400 iedzīvotāju. 19. gadsimta 80. gados pilsētas rāte tika nomainīta ar Krievijas pilsētām raskturīgo domi. Ventspilī pamazām ienāca krievu administrācijas pārstāvji, ierēdņi, militārpersonas, papildinot līdz tam vācisko pilsētnieku sastāvu. 19. gadsimta beigās Krievija nolēma modernizēt Ventspils ostu, vienlaikus izbūvējot dzelzceļa līniju Maskava-Ventspils-Ribinska. Ventspils kļuva par nozīmīgu Krievijas preču (galvenokārt labības un sviesta) eskportostu. Strauji izauga arī visa pilsēta iedzīvotāju skaits no 7 tūkstošiem 1897. gadā pieauga līdz 29 tūkstošiem 1914. gadā. 1918. gadā pēc valsts neatkarības palsudināšnanas Ventspils kļuva par Latvijas Republikas apriņķa pilsētu. 1921. gadā ievērojami paplašināja pilsētas teritoriju, pievienojot tuvējos ciemus. No 4,5 kvadrātkilometriem pilsētas teritorija izauga līdz 27,5 kvadrātkilomteriem. Latvijas brīvvalsts laikā dibināti zvejnieku kooperatīvi, celtas skolas un pilsētas slimnīca, atklāta Tautas konservatorija. 1939. gadā Ventspilī sāka būvēt bāzes Sarkanās armijas vajadzībām. PSRS armijas daļas ienāca Ventspilī saskaņā ar 1939. gada Latvijas PSRS līgumu. 1940. gadā Latvijas okupācija un iekļaušana PSRS sastāvā ventspilniekus skāra tāpat kā pārējos Latvijas iedzīvotājus. Tika nacionalizēti lielākie rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi, kā arī dzīvojamie nami. 1941. gada 14. jūnijā padomju vara no Ventspils deportēja tirgotājus, uzņēmējus inteliģences pārstāvjus, militārpersonas, mežziņus un mežsargus. Šī laika represijās Ventspils un apriņķis zaudēja ap 1000 iedzīvotāju. Represijas tuprinājās arī pēc 2. pasaules kara. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Tilta dārzā pie Ventas uzstādīja piemiņas zīmi padomju varas upuriem. Pēc 2. pasaules kara Ventspils turpināja attīstīties kā starptautisko kravu tranzīta centrs. 20 gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados Ventspils kļuva par lielāko PSRS naftas un naftas produktu eksportostu. 1961. gadā uzcēla naftas pārsūknēšanas bāzi, 70. gados ostas rūpnīcu. 1977. gadā sāka eksportēt akrilskābes nitrilu, 1978. gadā amonjaku, 1980. gadā metanolu. Daudz eskportēja arī sausās kravas, īpaši kālija sāli. 1963. gadā uzceltais dzelzbetona tilts pār Ventu tiek izmtots vēl šodien. Kopš Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas (1991.g.) notiek strauja Ventspils pilsētas un ostas attīstība. Mainās pilsētvide, Ventspils veidojas ne tikai par attīstītu tranzītostu, bet arī par iecienītu tūrisma vietu, ieinteresējot gan ar vēstures un arhitektūras objektiem, gan ar sporta iestādēm, dažādu atrakciju vietām, sakoptu pludmali. Tiek piesaistītas ārzemju investīcijas, veidojas jauni uzņēmumi... Informāciju sagatavoja Līga Gabrāne.

STAS PILSĒTA AR VAIRĀK KĀ 700 GADU SENU VĒSTURI Ventspils ir viena no Latvijas senākajām pilsētām. Tiek pieņemts, ka pilsēta pastāv kopš 1290. gada, jo šajā gadā vēstures dokumentos pirmo reizi minēta Livonijas ordeņa pils Ventspilī. Pils cēlāji Livonijas ordeņa brāļi Ventspils pili apdzīvoja Livonijas ordeņvalsts pastāvēšanas laikā.. (13. gadsimts 16. gadsimta vidus). Livonijas ordenis bija Vācu jeb Teitoņu ordeņa atzars Livonijā. 1442. gada dokumentā minēts, ka pilī dzīvo 7 bruņinieki, glabājas bruņojums 32 vīriem, ir 6 lielgabali un arī citi ieroči. Pils Ventas krastā stāv vēl šobaltdien, un tā ir vecākais viduslaiku cietoksnis Latvijā, kas saglabājies līdz mūsdienām tik pilnīgā telpiskā apjomā. Pašreiz pilī (Jāņa iela 17) atrodas Ventspils Muzejs. Pēc fasāžu restaurācijas 1997. gadā, ēka atguva savu 19. gadsimta izskatu. Pie pils pamazām veidojās pilsēta. Diemžēl viduslaiku ēkas (izņemot pili) nav saglabājušās. Vien ielu tīklojums ļauj nojaust, ka senākā pilsētas daļa atradusies starp Užavas, Skroderu, Lielās un Peldu ielām. Par viduslaikiem atgādina arī katoļu svēto Sofijas, Annas, Katrīnas un Ģertrūdes vārdos nosauktās ielas. Tās savus nosaukumus ieguvušas vēl līdz baznīcas reformācijai. Livonijas ordeņvalsts laikos Ventspils bija pazīstama kā ostas pilsēta, tā bija Ziemeļvācijas tirdzniecības pilsētu savienības Hanzas locekle. Livonijas ordeņvalstij nebija lemts pastavēt ilgāk par 16. gadsimta vidu. Mainoties varām, Ventspils kļuva par Polijai-Lietuvai pakļautās Kurzmes un Zemgales hercogistes sastāvdaļu. Hercogistes laikos pilsēta piedzīvoja pirmo ekonomisko uzplaukumu, kas notika Kurzemes hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1642 -1682). Tad pilsēta bija pazīstama ne tikai kā hercogistes galvenā osta, bet arī kā ievērojams kuģu būves un amatniecības centrs. Šajā laikā uzbūvēti vairāki desmiti tirdzniecības un kara kuģi. No Ventspils burenieki devās uz hercogistes kolonijām Gambiju un Tobago salu. Pilsētā saglabjājusies ēka (Tirgus laukumā 1), kas celta tieši hercoga Jēkaba valdīšanas laikā. Tiek uzskatīts, ka to cēlis Ventspils tirgotājs, rātskungs (iespējams, arī birģermeistars) Hanss Vandermans. Par to, ka ēka celta 1646. gadā liecina manierisma stila bareljefs (domājams, kamīna virsdaļa), kas iemūrēts kādas iekštelpas sienā. Uz tā rakstīts “Anno 1646, Renov. 1764”, un iniciāļi “H.W.”. 18. gadsimtā ēkas īpašnieks bijis tirgotājs Ulrihs Johans Brauns. Viņa laikā māja atjaunota, par ko liecina gadu skaitlis “1764” bareljefā. Poļu-zviedru kara laikā 1659. gadā Ventspils gandrīz pilnībā nodega, bet Ziemeļu kara laikā ievazātajā mēra epidēmijā 1710. gadā gāja bojā pilsētas iedzīvotāju vairums. Pēc nostāstiem, pilsētā palikušas tikai 7 ģimenes. 1795. gadā Kurzemes un Zemgales hercogisti iekļāva Krievijas impērijas sastāvā. Ventspils kļuva par Kurzemes guberņas pilsētu, kopš 1819. gada par apriņķa pilsētu. 19. gadsimta vidū sāka atdzīvoties osta, darbību atsāka kuģubūvētava. 19. gadsmita 50. gados Ventspilī bija jau ap 4400 iedzīvotāju. 19. gadsimta 80. gados pilsētas rāte tika nomainīta ar Krievijas pilsētām raskturīgo domi. Ventspilī pamazām ienāca krievu administrācijas pārstāvji, ierēdņi, militārpersonas, papildinot līdz tam vācisko pilsētnieku sastāvu. 19. gadsimta beigās Krievija nolēma modernizēt Ventspils ostu, vienlaikus izbūvējot dzelzceļa līniju Maskava-Ventspils-Ribinska. Ventspils kļuva par nozīmīgu Krievijas preču (galvenokārt labības un sviesta) eskportostu. Strauji izauga arī visa pilsēta iedzīvotāju skaits no 7 tūkstošiem 1897. gadā pieauga līdz 29 tūkstošiem 1914. gadā. 1918. gadā pēc valsts neatkarības palsudināšnanas Ventspils kļuva par Latvijas Republikas apriņķa pilsētu. 1921. gadā ievērojami paplašināja pilsētas teritoriju, pievienojot tuvējos ciemus. No 4,5 kvadrātkilometriem pilsētas teritorija izauga līdz 27,5 kvadrātkilomteriem. Latvijas brīvvalsts laikā dibināti zvejnieku kooperatīvi, celtas skolas un pilsētas slimnīca, atklāta Tautas konservatorija. 1939. gadā Ventspilī sāka būvēt bāzes Sarkanās armijas vajadzībām. PSRS armijas daļas ienāca Ventspilī saskaņā ar 1939. gada Latvijas PSRS līgumu. 1940. gadā Latvijas okupācija un iekļaušana PSRS sastāvā ventspilniekus skāra tāpat kā pārējos Latvijas iedzīvotājus. Tika nacionalizēti lielākie rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi, kā arī dzīvojamie nami. 1941. gada 14. jūnijā padomju vara no Ventspils deportēja tirgotājus, uzņēmējus inteliģences pārstāvjus, militārpersonas, mežziņus un mežsargus. Šī laika represijās Ventspils un apriņķis zaudēja ap 1000 iedzīvotāju. Represijas tuprinājās arī pēc 2. pasaules kara. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Tilta dārzā pie Ventas uzstādīja piemiņas zīmi padomju varas upuriem. Pēc 2. pasaules kara Ventspils turpināja attīstīties kā starptautisko kravu tranzīta centrs. 20 gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados Ventspils kļuva par lielāko PSRS naftas un naftas produktu eksportostu. 1961. gadā uzcēla naftas pārsūknēšanas bāzi, 70. gados ostas rūpnīcu. 1977. gadā sāka eksportēt akrilskābes nitrilu, 1978. gadā amonjaku, 1980. gadā metanolu. Daudz eskportēja arī sausās kravas, īpaši kālija sāli. 1963. gadā uzceltais dzelzbetona tilts pār Ventu tiek izmtots vēl šodien. Kopš Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas (1991.g.) notiek strauja Ventspils pilsētas un ostas attīstība. Mainās pilsētvide, Ventspils veidojas ne tikai par attīstītu tranzītostu, bet arī par iecienītu tūrisma vietu, ieinteresējot gan ar vēstures un arhitektūras objektiem, gan ar sporta iestādēm, dažādu atrakciju vietām, sakoptu pludmali. Tiek piesaistītas ārzemju investīcijas, veidojas jauni uzņēmumi... Informāciju sagatavoja Līga Gabrāne. Lasīt vairāk

VENTSPILS PLUDMALE

VENTSPILS BIBLIOTĒKA

TIRGUS

OSTAS IELAS PROMENĀDE

SKULPTŪRA "KUĢU VĒROTĀJS" OSTAS IELAS PROMENĀDĒ

ams Ventspilī, kura pašreizējā adrese ir Annas ielā 13, celts XVIII gadsimtā kā pilsoņa dzīvojamais nams. Senākais zināmais Annas ielas pieminējums atrodams 1797. gada Ventspils kartē. Ielas nosaukums saglabājies nemainīgs vairākus gadsimtus, 1948. gadā tā pārdēvēta par Ugunsdzēsēju ielu. 1989. gadā atjaunots ielas vēsturiskais nosaukums. Spriežot pēc novērojumiem arheoloģiskajā kultūras slānī, kas ir vienīgais izziņas avots par apbūves senumu šajā pilsētas daļā, jādomā, ka pirms esošās apbūves kāda cita senāka šai gruntsgabalā diez vai bijusi. Ir apzināti rakstiskie avoti, kas liecina, ka tagadējā Tirgus laukuma apbūves sākumi attiecināmi jau uz XVII gadsimtu, arī iepriekšējais pilsētas rātsnams atradies Tirgus laukuma dienvidu malā. Ēkas attēls nav saglabājies, bet no rakstītām ziņām var izlobīt, ka tā bijusi vienstāva celtne ar simetrisku fasādi un nelielu tornīti vidusdaļā. Ilgstoši tika plānots tornītī uzstādīt pulksteni, bet, vai to arī izdarīja, nav zināms. Tagadējo Tirgus laukumu droši vien tolaik sauca par rātslaukumu. Tagadējā Rātslaukuma austrumu malā paceļas ev. lut. Nikolaja baznīca, uzbūvēta 1835. gadā. Baznīcu bija iecerēts būvēt jau apmēram 100 gadus agrāk, bet tās pabeigšanu XVIII gadsimtā aizkavēja kari un mēra epidēmija. Ilgu laiku tagadējās baznīcas vietā atradās nepabeigtā dievnama mūri, kas bija jānojauc, sākot jauno celtniecību. Tolaik tagadējo Rātslaukumu sauca par Štrauha laukumu. Acīmredzot, jau vismaz kopš XVIII gadsimta sākuma šī apkaime bija izvēlēta par reprezentablas apbūves vietu. Līdz XIX gadsimta vidum rātsnams atradās jau minētajā vietā pie Tirgus laukuma, bet ap 1850. gadu ēkas stāvoklis bija tik slikts, ka tā bija vai nu jāpamet, vai kapitāli jāremontē. Tad pilsētas rāte no Pētera fon Heikinga par 3 250 sudraba rubļiem nopirka māju pretī nesen uzceltajai baznīcai. Par Heikingu ģimeni ziņu maz, nav arī zināms, vai ēku cēlusi šī ģimene. Ir saglabājušās ziņas par kādu Ventspils hauptmani (1801-1827) Johanu Frīdrihu Kazimiru fon Heikingu, kurš miris 1827. gadā 75 gadu vecumā un tātad nav varējis celt namu tagadējā Annas ielā 13, un par Jakobīni, baronesi fon Heikingu, kas apprecējusi Ventspils zeltkali Krīgeru un mirusi 1855. gadā. Savukārt A. Rihtera "Kurzemes Adresu grāmatā par 1912. gadu" minēts barons A. Heikings. Tātad šī ģimene ilgstoši dzīvojusi Ventspilī, tomēr pilsoņu reģistrā, kas gan nav pilnīgs, XVIII gadsimtā nav nevienas atbilstošas kandidatūras mūs interesējošā nama būvētājam. XIX gadsimta beigās bija doma celt jaunu rātsnama ēku. Pazīstamais Liepājas pilsētas arhitekts (1871-1902) Pauls Makss Berči izstrādāja projektu, taču tas netika īstenots. Namā Annas ielā 13 Ventspils rāte, pēc tam Ventspils dome atradās līdz pat neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanai, jo nav ziņu, ka ķeizariskās Vācijas okupācijas laikā tā būtu atradusies citur. Pēc tam Ventspils pilsētas valde atradās Tirgus laukuma austrumu malā tagadējā tiesas namā Katrīnas ielā 14. 1927. gadā par 50 000 latu pilsēta nopirka citas Ventspils patrīciešu dzimtas Gūtšmitu celto dzīvojamo namu Kuldīgas ielā 2, kur pilsētas valde atradās līdz 1940. gadam. Nams Annas ielā 13 saistīts ar vairāku Ventspils kultūras iestāžu pirmsākumiem. Te jau kopš dibināšanas 1919. gadā atradās pilsētas bibliotēka, kura 1937. gadā beidzot apmetās savā pastāvīgajā mītnē Akmeņu ielā 2, ēkā, kuru šai vajadzībai pilsētas valde atpirka no Latvijas kredītbankas. Šajā ēkā tika izveidots arī vēlākais pilsētas muzejs 1928. gadā dibinātais Ventspils skolotāju arodbiedrības muzejs, kuru 1939. gadā pārcēla uz plašākām telpām Kuldīgas ielā 2 pilsētas valdes namā. Savukārt līdzšinējās bibliotēkas telpas vecajā rātsnamā atdeva ugunsdzēsējiem. Ugunsdzēsēju depo blakus rātsnamam atradās jau sen. Sākotnēji tā bija koka celtne, celta ap XIX gadsimta vidu, tajā izvietojās pilsētai piederošās ugunsdzēšanas ierīces. 1872. gadā depo celtni ar visām ierīcēm nodeva 1871. gadā dibinātajai Ventspils brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībai. 1937. gadā ēka bija jau savu laiku nokalpojusi un tās vietā uzcēla jaunu. Materiāls tapis sadarbībā ar Ventspils muzeju.